Bulta, Zvaigzne un Lai

Bet nē, laumas negribēja ļaut viņam mierīgi medīt. Laumām viņš bija sliktāks par jebkuru meža zvēru, slik­tāks par lapsu vai vilku, vai lāci. Varbūt viņas zināja, kā viņu tagad sauks par Šķībo bultu, par Tukšo slazdu, par Neveiksmes bedri. Par mednieku, kurš nespēj parū­pēties par sevi un savējiem.

Kastors piespieda sevi nomierināties un uzlika bultu uz stiegras, lai būtu gatavs, tikko pamanīs kādu medī­jumu. Dusmas palika kaut kur dziļi krūtīs, versmaina uguns lode, bet rokas bija mierīgas un vēsas, un acis asi ieskatījās katrā ēnā.

Medījuma nebija. Truši bija noslēpušies savās alās, putni turējās pašās koku galotnēs. Kastors apsvēra iespēju tomēr izšaut, kaut vai tādēļ, lai izlādētu nik­numu, bet saprata, ka nedrīkst; viņš, visticamāk, tikai pazaudētu kārtējo bultu. Viņa neveiksmes droši vien nozīmēja, ka arī izšautu bultu viņš nemācētu atrast vai arī tā ieķertos koka lapotnē un neparko nekristu lejā. ,

Tāpēc viņš gāja, uzmanīgi likdams pēdas, pirms katra soļa pārbaudīdams, vai zem kājām nav sausu za­riņu, viņš pat centās iet pa mitrām sūnām, lai būtu vēl klusāks. “Veiksmi tu nenosaki,” viņam reiz bija teicis Bēdu lācis, “bet savu uzvedību gan.”

Un Kastors atrada savādu mierinājumu lai arī viss notika nepareizi, viņš gāja medībās pareizi. Ja te vispār bija kāds dzīvnieks, viņš agri vai vēlu to atradīs. Vien­alga, pat ja būtu pusi dienas jānoiet ar aizturētu elpu. Šodien viņa neveiksmju virknei ir jābeidzas.

Tā beidzās.

Viņš apstājās, vēl pirms to ieraudzīja. Apstājās, saju­tis kāda klātbūtni kāda skatienu. Nekustīgs Kastors lūkojās apkārt. Un tur tas bija. Pa kreisi tālumā, krūmos, pavisam mierīgs.

Briedis.

Līdz šim Kastors bija ievērojis tikai trušus un putnus, un pa kādai lapsai, bet tas bija saprotami viņš nebija meklējis neko lielāku, jo līdz šim ar trušiem bija pieticis.

Bet tur stāvēja briedis. Kastors novērtēja tā augumu un lēni izpūta elpu. Tas bija lielākais briedis, ko viņš jeb­kad bija redzējis majestātisks, tas varētu uz ilgu laiku pabarot veselu cilti.

Nedomādams Kastors devās tuvāk briedim, soli pa solim tieši tik lēni, lai briedis viņu neievērotu, bet ne pārāk lēni, jo dzīvniekam taču jebkurā brīdī varēja ienākt prātā doties prom.

Briedis sakustējās. Kastors sastinga, pārliecināts, ka medījums skries prom, bet tieši otrādi tas devās viņam pretī, nesteidzīgi likdams slaidās kājas. Kastors skaitīja soļus. Vēl tikai daži, un briedis jau būs bultas šāviena attālumā. Vēl daži, un bulta varēs pāršķelt tā ādu un ieurbties sirdī.

Ja vien viņam izdosies šaut ļoti precīzi.

Lēni, pavisam lēni Kastors pacēla loku. Briedis ieska­tījās viņam tieši acīs, tad nolieca galvu it kā novērs­dams skatienu. Viņa milzīgie ragi sakustināja ozola lapotni, tā iešalcās un iečabējās, lapām slīdot cauri žu­buru žuburiem. Cik gadu bija šim briedim, vai viņš bija sava bara vadonis? Cik bērnu tam ir bijis, un kāds ir tā vārds? Pēkšņi Kastors saprata, ka tik vareniem dzīvnie­kiem noteikti ir pašiem savs vārds, ko nespēj izrunāt ne cilvēki, ne laumas.

Briedis spēra vēl soli tuvāk un atkal pacēla galvu. Vēl tikai nedaudz.

Kāpēc tu te nāc, Kastors domāja, ej taču projām, muļķa briedi, tu nāc tieši zem manas bultas, un tu zini nē, var­būt tu nezini -, ka tā ir droša nāve.

Cik daudz briedis zināja? Cik daudz saprāta bija šajās lielajās, brūnajās acīs? Kastors nezināja, un viņš neļāva sev par to domāt.

īsti mednieki spēj nošaut briedi. Ari šādu briedi, lielu, skaistu un cēlu. Viņi to dara, lai pabarotu savu cilti, lai neapkaunotu savu vārdu.

Kastora roka nedrebēja, un bulta uz stiegras gulēja cieši un taisni.

Briedis paspēra pēdējo soli.

Kastors notēmēja pret viņa sirdi, leni izpūta elpu un starp diviem sirdspukstiem atlaida stiegru.

*

Nlna skatījās uz gliemezi. Un milzīgais kailgliemezis skatījās uz viņu, acis uz kātiņiem izstiepis. Patiesībā Nlna nezināja, vai un ko tāds gliemezis saprot un redz. Viņa izpūta elpu, pacēla akmeni un sadragāja gliemezim galvu, tad ar diviem pirkstiem paņēma atlikušo ķermeni un ielika pītā groziņā, kurā jau bija vairāki tādi paši kailgliemeži. Otrā groziņā jau gulēja milzīgi sienāži bez galvām. Kopā sanāca trīs saujas ēdiena, pietiekami vie­nai maltītei. Nlna pagājās tālāk līdz upītes malai un tur no kritušiem zariem sakūra nelielu ugunskuru neko daudz, tikai tik, lai apgrauzdētu sienāžus un uzsildītu gliemežus, un radītu sev iespaidu, ka tas ir īsts ēdiens.

Nelabumu viņa jau bija pārvarējusi pirms vairākām dienām, bet izbaudīt pašas gatavoto gan vēl nebija iemācījusies, un varbūt nekad arī neiemācīsies. Viņa tupēja pie ugunskura, vēroja ūdeni un prātoja nez, vai tiešām ir tā, ka gliemeži un sienāži nav zvēri un tāpēc nav laumu aizsardzībā. Viņai šķita, ka nav, to acis bija tik savādas un tukšas, bez dvēseles un saprāta -, bet, no otras puses, bija taču laumas ar kukaiņu acīm, un var­būt bija arī laumas ar gliemežu ķermeņiem, lai arī Nīna tādas noteikti negribētu redzēt.