Bulta, Zvaigzne un Lai

Ar Kastoru tagad runāja tikai Nīna, un viņa runāja tikai par to, kādi ir viņas plāni un kur viņiem jāiet, un kas viņiem jādara, un ko viņi nedrīkst darīt. Piemēram, ka nedrīkst medīt dzīvniekus, jo tie ir laumu zvēri.

“Tie nav nekādi laumu zvēri,” Kastors teica.

“Viņi dzīvo laumu zemēs. Protams, tie ir laumu zvēri.”

“Vai tad tie zvēri, kas dzīvo mūsu zemēs, ir cilvēku zvēri? Ne taču. Zvēri pieder paši sev, gan vienā upes pusē, gan otrā.”

“Un-tu domā, ka laumas tā vienkārši atļaus mums viņus medīt?”

“Lai tikai pamēģina aizliegt,” Kastors nomurmināja. Viņš pasvārstīja rokā akmeni. Nīnas šeit nebija, viņa ne­varēja neko iebilst. Pati vainīga, nav ko tik daudz gulēt.

Kā atbildot Kastora domām, krūmos kaut kas iečabē­jās. Kastors paskatījās. Trusis. Laumas nemēdza čabinā­ties, viņas vienkārši parādījās parasti tikai ar acs kak­tiņu ieraugāmas, bet reizēm, ilgi skatoties, viņas varēja pamanīt ari tieši acu priekšā, kur tās tupēja un blenza pretī, it kā viņām būtu grūti ieraudzīt cilvēkus. Bet tru­sis nebija lauma viņš čabinājās un rušinājās pa zāli, un kaut ko krimšķināja.

Manis pēc tu vari mirt badā, Nīna, Kastors nodomāja, atvēzējās un meta akmeni. Tas svilpdams aizlidoja pa gaisu un ar miklu būkšķi iekrita krūmos.

. Spalgs, necilvēcīgs zvēra kliedziens, tad klusums. Trusis bija pagalam.

Kastors pasmīnēja.

Viņš bija mednieks.

*

Ugunskurs silti sprakšķēja, iekurts akmeņu lokā uz brūnas, noblietētas zemes. Kastors skatījās liesmās, kur sadega sīki zariņi un sens koka stumbenis. Šeit sen nebija bijis miera, sen nebija bijis siltuma. Un, lai arī ugunskurs bija muļķīgs un lieks tik agrā rītā kad viņiem būtu jādodas dziļāk laumu zemēs, nevis jāpaliek vakardienas nometnē, tomēr tas sniedza viņam to, kā jau dienām ilgi bija pietrūcis.

Klusumu. Siltumu. Sajūtu, ka esi mājās.

Nīna rosījās ap Kastora nomedīto trusi, rūpīgi novilka tam ādu un atlika to malā, lai vēlāk izkaltētu. Kastors pats laiku pa laikam pabakstīja ugunskuru, cerot, ka drīz liesmas noplaks pietiekami, lai varētu ķerties pie cepša­nas. Pelle sēdēja pie pašas telts, pievilkusi ceļus pie krū­tīm, un vēroja viņus. Kā parasti, viņa klusēja, bet šoreiz tas bija labs klusums, maigs un sirsnīgs. Kastors juta, ka viņa patiešām ir šeit, nevis kādā citā sapņu pasaulē. Un ar to viņam pietika.

“Uguns drīz būs gatava,” Kastors teica. Viņš paņēma koku zarus, kuri sazarojās glītā žāklē, un stingri iedzina tos zemē abpus ugunskuram, tad uzasināja vēl vienu garu un taisnu zaru par iesmu, uz kura uzspraust trusi.

Nīna jau bija sasējusi asiņaino ķermeni un tagad iesmē­rēja to ar garšvielām.

“Tikai tu būtu iedomājusies paņemt līdzi visu ēdiena gatavošanai,” Kastors teica. Viņš jutās pateicīgs Nīnai par to, ka viņa nevis strīdējās un dusmojās, bet gata­voja trusi. Un, ja viņš īpaši neiedziļinājās, tad gandrīz vai šķita, ka viss ir tā, kā tam jābūt ka pat šeit, tālu no mājām, viņi ir saglabājuši savas ierastās dzīves atspulgu.

Nīna piecēlās un piegāja pie Kastora, lai kopīgi uzspraustu trusi uz iesma. Viņas seja bija skarba, pierē ievilkusies grumba. “Es neēdīšu ne kumosa no laumu truša,” viņa teica. “Es neļaušu jums mani pazudināt.”

Kastors paraustīja plecus un uzlika trusi uz uguns. Jēlā gaļa pamazām sasila, un Kastors domāja: intere­santi, vai viņiem pietiks pacietības gaidīt, līdz tā būs pavisam gatava.

“Ja negribi, neēd,” Kastors teica. “Mums paliks vai­rāk.” Tagad, kad maltīte bija tik tuvu, viņš pēkšņi saprata, cik izsalcis ir. Viņam būs grūti dalīties pat ar Pelli, kur nu vēl ar Nīnu.

Nīna rūpīgi slaucīja asiņainās rokas zālē, tad piecē­lās. “Aiziešu pēc ūdens,” viņa strupi teica. Avotiņš bija tepat netālu, tas čaloja tumšajā zālē. Kastors pat nepa­skatījās uz Nīnas pusi. Viņš vēroja Pelli, kā viņa caur­skatīja Nīnas krājumus un izvēlējās vienu no maisiņiem, pasmaržoja to un pamāja.

“Ko tu dari?” Kastors jautāja.

Pelle iebēra maisiņa saturu šķiet, smalki saberztas lapas māla kausā ar ūdeni un pa vienam meta tajā karstus akmeņus no ugunskura malas. Ūdens pamazām uzsila.

“Tēja?” Kastors minēja.

Pelle pamāja.

“Tu taču vēl zini cilvēku valodu, Pelle? Laumas to nav vēl atņēmušas?”

Pelle paskatījās uz Kastoru un pasmaidīja.

“Es nopietni, Pelle.”

“Es māku runāt,” Pelle teica.

“Tad runā.”

Pelle kādu laiku apdomājās. “Jūs runājat,” viņa bei­dzot sacīja.

“Un tad? Arī tu taču vari runāt. Citādi kā tad tu ceri, ka mēs tevī ieklausīsimies, ja tu neko neteiksi? Tāpēc jau cilts tevi izraidīja, ka tu viņiem neko neteici. Viņi baidījās no tevis jo tu biji tik citāda.”

“Tu domā ja es runātu, es būtu tāda pati kā jūs?” Pelle iebāza roku siltajā ūdenī, izvilka akmeni un savie­busies nolika to atpakaļ pie ugunskura, tad ietina roku trušādā un iemeta ūdenī jaunu, sveloši karstu akmeni.

“Tu varētu vismaz pacensties būt tāda kā citi. Tev ir divas rokas, divas kājas, divas acis un mute tu esi tāda pati kā mēs, Pelle. Tad kāpēc tev jāizturas citādi?”

Pelle paskatījās uz Kastoru, pavēra muti, it kā gri­bētu kaut ko teikt, tad pasmaidīja un atkal pievērsās sa­vam brūvējumam.