Bulta, Zvaigzne un Lai

“Vai tā ir taisnība, Nīna?” Kastors teica. “Tu tiešām saindēji mūsu ēdienu?”

Kādu mirkli valdīja klusums. Kastors dzirdēja, kā Nīna sakož zobus tik cieši, ka tie nošņirkst kā akmens pret akmeni.

“Es jau varētu teikt, ka ne, bet tu man tāpat neti­cēsi,” Ņina teica. “Tu vienmēr tici tikai tam… laumu izdzimtenim.”

“Bet viņai ir taisnība,” Kastors teica. “Tu domāji, ka mēs neko nepamanīsim un es arī nebūtu pamanījis, es būtu noticējis tev -, bet viņa pamanīja.”

Nīna izslējās pavisam taisna, rokās sažņaugusi tukšo maisiņu savas vainas pierādījumu. “Jā,” viņa teica. “Jā, es saindēju jūsu ēdienu. Un ko jūs tagad man padarīsiet?”

*

Nīna stāvēja, atbalstījusies pret koku, un vēroja Kastoru un-Pelli. Tie abi sarunājās tikai viens ar otru un rai­dīja Nīnu prom katrreiz, kad viņa mēģināja tiem tuvo­ties. īsā rudens diena jau tuvojās beigām, un mežs bija pielijis ar garām ēnām un sārtu gaismu. Nīna skatījās uz pusapēsto trusi pie ugunskura. Viņai ļoti gribējās ēst. Viņa domāja, varbūt, ja paņemtu gaļas gabalu no vidus, varbūt tad viņa nesaindētos. Bet tas būtu muļķīgi un šausmīgi.

Tas bija laumu trusis.

Bet tas jau bija miris, Kastors un Pelle bija to ēduši, ļaunums jau bija nodarīts.

Tomēr Nīna sažņaudza rokas dūrēs. Viņa pastāvēs par sevi.

Pelle pamāja, un Kastors pagriezās uz Nīnas pusi. Pelle stāvēja viņam blakus un nenovērsdamās skatījās uz Nīnu.

. Pelle izskatījās pamodusies. It kā visu mūžu viņa būtu bijusi tāda nekāda, un tikai tagad pēkšņi sapnis būtu beidzies un viņa būtu pamodusies šajā pasaulē. Un tūlīt pat visu sabojājusi. Nīna ar pūlēm valdījās, lai nesāktu uz Pelli kliegt.

Varbūt tieši tāpēc Pelle bija laumu bērns, varbūt tieši tāpēc viņa bija jāizraida. Varbūt laumu bērni bija tādi cilvēki, kas visu laiku guļ un tad pamostas, un, kad pamostas, tad izdara kaut ko tik neiedomājamu, kaut ko tik šausmīgu un reizē īstu, ka pēc tam dzīve nekad vairs nav tāda kā agrāk.

“Nīna. Nāc šurp,” Kastors teica. Viņa balss bija stin­gra un stipra, gandrīz kā lielam cilvēkam. Viņš bija ievil­cis ugunskura pelnu līnijas sev sejā. Tā, it kā būtu vecā­kais mednieks, kas varēja spriest tiesu pār savu cilti.

“Kas ir?” Nīna noņurdēja un tuvojās Kastoram un Pellei. Viņai nepatika apņēmība to abu sejās.

“Mēs tevi tiesāsim par to,'ko tu izdarīji,” Kastors teica. “Un piespriedīsim tev sodu.”

Nīna iesmējās. “Kas tu tāds esi, lai mani tiesātu?”

“Es esmu Kastors, kas sagādā jums ēdienu un pa­tvērumu,” viņš atbildēja gluži tā, it kā šī būtu īsta tiesa.

“Es esmu Pelle, kas nes uguni sev līdzi, uguni un zemi,” teica Pelle.

“Jūs neesat mana cilts.”

“Mēs esam tava vienīgā cilts, Nīna. To, kas bija mājās, tu atstāji sev aiz muguras.”

Nīna sastinga. Viņai visu laiku bija šķitis lai cik tālu viņa būtu, pašas cilts vienmēr būs ar viņu viņas māte,

Zelta čūska, vienmēr būs ar viņu. Bet vai šeit, laumu zemēs, tas vēl joprojām ir spēkā?

“Es tevi neatzīstu,” viņa teica.

“Tad dodies pie tās cilts, kas tevi pieņems,” Kastors atteica. Viņš pat ne mirkli nešaubījās. It kā Nīna viņiem nemaz nebūtu vajadzīga. It kā viņa tiem nerūpētu. “Labi, tiesājiet mani. Ko es esmu izdarījusi?”

“Tu saindēji ēdienu, kas bija atnests izsalkušai ciltij,” Kastors teica. Viņš izskatījās smieklīgi svarīgs, bet Nīnai nenāca smiekli.

“Tas bija laumu ēdiens, jums bija jāsaprot, ka jūs nedrīkstat to ēst.”

“Un tu domā, ka tāpēc drīkstēji to saindēt?”

“Es jums teicu. Bet jūs neticējāt. Jūs vispār neticat vārdiem tikai tam, ko paši piedzīvojat.”

Mirkli valdīja klusums. Tad ierunājās Pelle. “Tu būtu varējusi ļaut, lai laumas pašas mūs soda.”

“Ko es varu zināt ar tām laumām kad viņas jūs sodīs? Varbūt rīt, varbūt nekad. Bet man vajadzēja, lai jūs mani cienāt jau tagad,” Nīna teica. “Lai jūs zināt, ka man ir jātic.”

“Tagad mēs zinām tikai to, ka tu jebkurā brīdī vari izdomāt mūs noindēt,” Kastors piezīmēja.

“Es taču būtu jūs izārstējusi, un nekas jums nekai­tētu! Ja Pelle nebūtu iejaukusies…”

“Ja Pelle nebūtu iejaukusies, tad mēs nezinātu, ka tu esi mele un indētāja.” Kastors, šķiet, zaudēja pacietību. Nīna parasti domāja, ka ir labi, ja citi zaudē pacietību, tas pierādīja, ka viņa bija labāka par viņiem, gudrāka, stiprāka. Bet tagad tas viņu biedēja. Viņa taču bija atka­rīga no Kastora labvēlības.

“Bet Pelle ļāva tam notikt,” Nīna teica. “Pelle būtu varējusi mani atklāt, bet nē viņa tikai pagatavoja zāles, un viss. Vai tad viņa nav tāda pati indētāja kā es?”

“Viņa nevienu nav indējusi,” Kastors teica.

“Bet vai cilvēks, kas ļauj ļaunumam notikt, nav tik­pat ļauns kā ļaundaris?” Nīna jautāja.

“Vai cilvēks, kas pārspēj viltnieku viltībā, nav viltī­gāks?” Kastors atcirta. “Bet labi, Pelle, pasaki kāpēc tu tā darīji?”

Pelle kādu laiku stāvēja klusēdama. Tad: “Man nav daudz vārdu. Nīnai ir daudz vārdu. Bet darbi ir stiprāki par vārdiem.”

“Bet viņa pati to izdarīja ja viņa nebūtu ļāvusi man jūs saindēt, tad viss būtu kārtībā!” Nīna jau kliedza; viņai pašai nepatika, cik spalga bija kļuvusi viņas balss, bet viss, kas šeit notika, viņai šķita neizturami netais­nīgs.