Bulta, Zvaigzne un Lai

Nīna nolamājās. Kastors nekad nebija dzirdējis viņu lamājamies. Viņš nebija dzirdējis nevienu bērnu lamāja­mies visiem bija bail no šausmīgā likteņa, kas piemek­lēja lāstu teicējus. Bet varbūt Nīna bija nospriedusi, ka nekas šausmīgāks ar viņiem vairs nevar notikt.

“Tikai manis dēļ jūs izdzīvojāt, muļķi,” Nīna teica.

“Tas vēl nav teikts,” Kastors atcirta. “Pelle, tu esi dzīva?”

“Jā,” atskanēja klusa, miegaina balss.

“Pelle, neguli!” Nīna iekliedzās.

“Man šķita, ka mēs esam drošībā,” Pelle murmināja.

“Tu neesi. Tu no noguruma vienkārši aizmirsīsi elpot.”

“Tu ar saviem raganu pulveriem…” Kastors iesāka.

“Jā? Kas tad ir ar maniem raganu pulveriem? Kā tu biji ieplānojis aizbēgt no medniekiem, Kastor?”

Kastors nebija plānojis neko, bet tas viņam netrau­cēja palikt pie sava. “Mēs būtu kaut ko izdomājuši.”

“Tiešām? Labi, ja tu esi tik gudrs, tad pastāsti, ko mums tagad darīt!”

. Kastors klusēja. Droši vien bija kāda iespēja tikt pāri laumu upei, tikai viņš to nezināja. Rīta gaismā varēja re­dzēt, cik upe ir plata un dziļa ūdens bija tumšs un nemīlīgs.

“Nu? Es gaidu!” Nīna nelikās mierā.

“Ko tu man piesējies? Ja es būtu gribējis, lai man nāk līdzi mamma, tad es būtu pasaucis Pelēko pūci,” Kas­tors atcirta un negaidīti skaudri sajuta, ka viņam patie­šām pietrūkst mātes. Viņš bija viens pats un nebija neviena, kas varētu viņam kaut kā palīdzēt. Bet tādu mīkstčaulību viņš nedrīkstēja izrādīt pat sev, kur nu vēl citiem.

“Labi, ja tu esi tik gudra, tad pastāsti, kāds plāns ir tev,” Kastors nikni teica.

“Neteikšu! Par spīti neteikšu! Lai tad mēs nomirs­tam šeit, kā tu gribēji!” Nīnas balss aizlūza, un Kastors nosprieda, ka viņa tūlīt sāks raudāt. Un ka nekāda plāna viņai nemaz nav.

“Nestrīdieties,” Pelle teica. “Vienkārši pāriesim pa braslu.”

“Kādu braslu?” Kastors piecēlās sēdus. Arī Pelle pie­cēlās, piešķieba galvu. “Naktī to varēja redzēt ļoti labi, tagad jau mazāk. Vietu, kur pāri dodas laumas. Vai tad jūs neredzat? Kā mēness ceļš uz ezera…”

“Es neko neredzu,” Kastors teica. “Vai tu esi droša, ka…”

“Viņa ir laumu bērns,” Nīna nočukstēja. “Viņa patie­šām ir laumu bērns.”

Pelle pieceļas kājas, salīgojās un miegaini pasmai­dīja. “Iesim nu, kamēr ceļš vēl redzams.”

*

Kastors satvēra Pelles roku, it kā būtu tā darījis vien­mēr. Viņa plauksta bija slapja un vēsa un trīcēja no sa­springuma un noguruma. Pelle pati nezināja, kā jūtas vēl pirms mirkļa viņa bija gatava aizmigt, bet tagad sirds atkal sāka dauzīties un acu priekšā sagriezās, un šķita, ka viņa varētu bēgt un bēgt, pat neskatoties atpakaļ.

Un tomēr Pelle paskatījās atpakaļ uz Kastoru un redzēja, ka otru roku viņš ir iedevis Nīnai.

“Tu-ivienīgā redzi laumu ceļu,” Kastors teica. “Tev mūs jāved.”

Nu protams, Pelle nodomāja, tīri priecīga, ka nebija vēl neko pateikusi. Laumu brasls ir gabaliņu tālāk, tu vari atlaist manu roku un pēc tam atkal pieķerties. Ja vēlies. Bet arī to viņa neteica. Viņi klusēdami gāja lejup pa straumi. Suņi bija pazuduši, un mednieki tāpat; kokos pa labi no viņiem dziedāja pirmie putni, un pa kreisi klusi šalca upe, kurā laiku pa laikam lēca kāda zivs. Vai lauma.

Un Pelle bija dzīva. Pellei parasti nepatika rīti bet tagad ikviena sajūta bija daudzkārt spēcīgāka, ikviena smarža, ikviena skaņa un ikviens pieskāriens.

“Vai nu jau drīz?” Nīna jautāja.

Pelle pamāja ar galvu, tad iedomājās, ka varbūt Nīna to nebūs pamanījusi. “Jā.”

“Ko tu teici?”

. “Liec viņu mierā,” iejaucās Kastors. “Ne jau par tevi viņai tagad būtu jādomā.”

Nīna apklusa, un Pelle atkal ieelpoja. Viņa pēkšņi redzēja sevi it kā no malas apaļīga un neveikla mei­tene, aplipuši ar zvēru spalvām un lapām, un sūnām, un aiz viņas divi stiprākie un izveicīgākie apmetnes bērni. Protams, viņa bija smieklīga. Viņa jau varēja iedo­māties, ka pašā nepiemērotākajā bridi paklups un ievel­sies ūdeni kā tāds nocirsts koks.

Bet tad viņas pēdas pieskārās laumu takai, un pēkšņi viņa atkal bija savā ķermeni. Elpot bija viegli gandrīz kā tad, kad apkārt nebija neviena cilvēka. Pelle vienmēr jutās labi tad, kad bija viena kopā ar laumām, kas pastāvīgi dejoja ap viņu un gaidīja kādu klusuma brīdi, ko aizpildīt ar dziesmām un stāstiem.

Tieši tik viegli tagad bija Pellei. Viņa apstājās, dziļi ievilka elpu un izpūta to, aizdzenot no sevis visas sliktās domas. '

“Nu?” Nīna jautāja. “Nevari atrast?”

Pelle iesmējās. “Tepat jau ir. Nāc.” Un nešauboties viņa spēra soli uz gaišās takas, kas tagad dienas gaismā gandrīz vairs nebija saredzama. Tomēr Pelle varēja to atpazīt. ŠI taka bija kā smalka dzīsliņa, kas stiepās pāri upei, nospriegota cīpsla, kas dziedāja labsajūtā. Solis pa labi, solis pa kreisi un viņa uzreiz to sajustu.

Viņa gāja pa šo taku un izbrīnā juta, ka viņai aiz muguras Kastors un Nīna vilcinās, piesardzīgi sperdami soļus.

“Vai tad jūs to nejūtat?” Pelle vaicāja.

“Nē. Vismaz es neko nejūtu,” Kastors teica. “Man ir tāda sajūta, it kā es ietu pa ūdeni, it kā man zem kājām nebūtu nekā cieta. Es nezinu, kur spert nākamo soli.”

“Bet kā tu jūties?”

“Satraucies?” Kastors minēja.

Pelle papurināja galvu.