Bulta, Zvaigzne un Lai

“Un mēs nezinātu, kas tu esi, čūskas meita,” Kastors teica. Viņš atkal bija atguvis savaldību iespējams, tieši tad, kad Nīna to zaudēja. “Tagad mēs redzam patiesību: tu mūs saindēji, lai liktu mums domāt, ka tev ir taisnība, lai arī patiesībā tā nemaz nebija. Laumas mūs nav sodī­jušas.”

“Varbūt tās jūs nesodīja tikai tāpēc, ka jūs jau bijāt pietiekami cietuši,” Nīna teica. Bet viņa pati zināja, ka Kastors tam nenoticēs.

“Tu esi darījusi ļaunu savai ciltij. Tāpēc tu vairs ne­esi viena no mums. Tu esi izraidīta, Nīna, Zelta čūskas meita.”

Nīna skatījās uz Kastoru, acis iepletusi. Tā nebija taisnība. Tā nevarēja būt taisnība. Viņa noteikti varētu ar Kastoru sarunāt apsolīt, ka nekad tā vairs nedarīs, apņemties turpmāk vienmēr runāt tikai patiesību…

“Pat nemēģini lūgties,” Kastors teica.

“Ne prātā nenāk,” Nīna atcirta. Viņa paskatījās uz Pelli. Bet Pelles sejā nebija ne kripatiņas līdzjūtības. Lai arī Pelli pašu taču izraidīja vismaz viņai vajadzētu saprast, kā Nīna jūtas.

Nīna, zobus sakodusi, sameta savas lietas somā. Vairs nevarēja pat domāt par to, ka varētu kaut ko teikt. Vai pat skatīties uz viņiem abiem. Vienalga. Man viss vienalga, Nīna pie sevis skaitīja. Viņi to nožēlos, pie savas mātes vārda es apzvēru, ka viņi to nožēlos.

Viņa pagrieza muguru Kastoram un Pellei un devās prom mežā. Viņa bija izslējusies tik taisna, cik vien varēja, un turēja plecus stingri, lai tie nedrebētu.

Lai no aizmugures nevarētu pateikt, ka viņa raud.

*

Kastors sēdēja blakus Pellei uz koka kritalas un skatī­jās upē. Bija jau vēls, un upe bija tumša, tā klusi čaloja, un upes balss saplūda ar laumu balsīm, un zvaigžņu mirdzums debesīs un atspulgos bija gluži līdzīgs laumu spārnu zibai kokos. Kastors varēja pat iztēloties, ka viņi ir mājās, tik mierīgi šeit bija.

Jau daudzas dienas viņi bija gājuši uz austrumiem. Rudens, tikko uzelpojis viņiem vēsu dvašu, šķita atkā­pies, un dienas bija saulainas un siltas. Dzīvnieki no viņiem nebaidījās, un Kastoram bija grūti savaldīties, grūti nenogalināt vairāk, nekā vajadzīgs, lai paēstu. Un viņi ēda mazāk un taupīgāk; vairs nebija nepieciešams pielikt pilnu vēderu kā tad, kad nevar zināt, kas būs rīt. Viņi taču zināja, kas būs rīt, tas pats bezgalīgais meža klājiens, tā pati saule.

“Bet kaut kad taču būs ziema,” Kastors teica, gluži kā turpinot sen pārtrauktu sarunu. Viņi ar Pelli bija pie tā pieraduši reizēm viņi klusēja visu dienu, un tad viens ierunājās, un izrādījās, ka otrs ir domājis par to pašu.

“Mēs nonāksim pie laumām vēl pirms pirmās sal­nas,” Pelle teica.

“Vai tu to zini vai tev tā tikai šķiet?”

Pelle paraustīja plecus Kastors juta šo kustību sev blakus. Arī pie tā viņš bija pieradis pat neskatoties sajust Pelles kustības sev blakus, vai tā būtu nakts vai diena, telts tumsa vai dienasvidus. Pat tad, kad viņš bija devies medībās, viņam reizēm bija pavisam skaidrs, ko Pelle tagad dara. Lasa ogas. Nojauc un saritina telti. Pie­pilda traukus ar ūdeni. Guļ asajā meža zālē un ļauj, lai laumas kāpj viņai uz plaukstām kā mazi, puscaurspīdīgi dzīvnieciņi. Klusi dūc līdzi laumu dziesmām.

“Pelle? Vai tu zini, kas ar mums notiks?”

“Nē. Paskaties tur, upē. Tur lēkā zivis.”

Pelle devās lejup pa stāvo krastu, un Kastors skatījās, kā viņa veikli lec pāri izskalotām saknēm un pieturas pie sīkiem kociņiem, kas, šķita, nu nekādi nevarētu noderēt kā atbalsts. Pelle bija kļuvusi citāda veiklāka, strau­jāka. Viņa runāja vairāk un arī klusēja citādi ne tādēļ, ka nezinātu, ko teikt, bet tādēļ, ka tagad viņa to varēja darīt bez raizēm.

Un arī Kastoram šeit, laumu zemē, klājās labi. Viņš gan saprata, ka tas lielākoties bija neparasti vieglo medību dēļ dzīvnieki paši iznāca no meža paskatīties uz viņu, bet putnus varēja aizmigušus izcelt no ligzdām. Pat laumas, ja pie tām pierada, vairs nebija ne biedējo­šas, ne traucējošas.

Klusi iečukstējās ūdens, kad Pelle tajā iekāpa līdz ceļiem. Kastors tikai paspēja nobrīnīties vai tiešām viņa tagad būtu sadomājusi peldēties? -, kad Pelle ar veiklu kustību ķēra ūdenī. Un izvilka no upes kustīgu, vizuļo­jošu mēness sirpi spriganu zivi viņas rokas garumā.

“Laid atpakaļ,” Kastors iesaucās. “Mēs jau šodien esam ēduši.”

Pelle ar slapju roku atglauda matus no sejas un paska­tījās augšup. Viņas apaļajā sejā iemirdzējās smaids. “Bet tas ir mans medījums, Kastor.”

Viņš skatījās, kā Pelle pilēdama kāpa augšup, ar abām rokām valdīdama neganto zivi.

“Iedod nazi,” viņa teica. Viņiem bija palicis tikai viens nazis otru sev līdzi bija paņēmusi Nīna, bet Pelle savu bija pazaudējusi jau sen. Kastors negribīgi iedeva nazi Pellei, bet nekādus brīdinājumus neizteica.

.“Labs makans,” Pelle teica un vienā vēzienā nocirta zivij galvu. Tā ar smagu būkšķi nokrita zemē, un uz koka stumbeņa izlija tumša asins.

“Pelle?”

“M?” Viņa īsām, veiklām kustībām uzšķērda zivi, izrāva ķidas, izpētīja tās bet, protams, ikru tur nebija, ne jau tik vēlā rudenī. Iekšu murskulis nokrita zemē bla­kus zivs galvai.