Bulta, Zvaigzne un Lai

Varbūt viņi nesajuta laumu ceļu tāpēc, ka viņi nekad nebija jutušies pa īstam vientuļi un nelaimīgi. Varbūt viņi nemaz nevarēja justies pa īstam vientuļi un nelai­mīgi, viņi, cilvēku bērni.

Un šī mazā, šaurā taciņa pāri aukstajai upei bija vie­nīgā vieta pasaulē, kur Pelle bija labāka un vērtīgāka par Kastoru un Nīnu.

“Varbūt tā upe nemaz nav tik dziļa,” Nīna pēkšņi teica. “Pelle tikai mānās.”

Pelle neatbildēja neko, tikai apstājās, kad Kastors cie­šāk saspieda viņas plaukstu.

Tad rāviens, apslāpēts kliedziens.

Pelle pagrieza galvu.

Nīna bija paspērusi soli sāņus no takas un tagad turējās tikai Kastoram pie rokas, kamēr melnā, negaidīti stiprā straume rāva viņu sev līdzi. Upe trakoja un rūca, it kā Nīna beidzot būtu devusi tai iespēju atriebties par visām dzīvībām, ko tai nebija iespējas laupīt.

“Nīna!” iekliedzās Kastors. Arī viņš sāka slīdēt, slīdēt projām no Pelles.

“Ej otrā pusē. Un dod man Nīnas roku,” Pelle teica. Viņa nezināja, vai iecerētais izdosies, viņa nezināja, vai tas vispār ir iespējams. Bet nebija laika šaubām.

. Kastors lēni aizgāja Pellei aiz muguras, turēdamies pie viņas, balstīdamies pret viņu, nenokāpdams no takas ne uz mirkli. Tikko tas bija iespējams, Pelle satvēra Nīnas roku un turēja to savā. “Turies man pie otras rokas,” viņa teica Kastoram.

Viņa bija kā pirmais putns gājputnu kāsī, kas dodas pa citiem neredzamu svītru debesīs. Viņa devās šķērsām straumei tuvāk laumu mežam upes otrā pusē. Kastors un Nīna neteica neko. Pēc viņu smagās, straujās elpas Pelle sprieda, ka abi ar pūlēm tiek viņai līdzi.

“Viņi ir tik smagi,” kāda balss upē teica. Jo bija taču arī ūdens laumas, maigākās un viltīgākās no visām. “Viņi ir tik smagi, un tev ir tik grūti vest viņus sev līdzi. Palaid viņus vaļā. Atdod viņus man. Tev taču viņi vairs nav vajadzīgi.”

Pelle iesmējās un papurināja galvu, nemaz neraizē­damās par to, kā tas izskatās no malas.

Viņa taču devās uz mājām.

Kā gan viņa varētu neņemt draugus sev līdzi?

Mednieki

Šajā pusē upei migla nekad nenokrita, tā vijās cauri zariem, stiepās pāri takām, padarīdama tās mēmas un aklas, tā vēsa un mikla pieskārās sejai, un pat miegā tā pamanījās iekļūt sapņos un izdzēst no tiem visu pazīs­tamo. Kastors bieži pamodās klepodams un tad ilgi gulēja tumsā, klausīdamies Pelles un Nīnas elpā, domā­dams, nez vai no rīta viņš tās vēl atpazīs. Un vai pamo­dies viņš vēl būs tas pats.

Kastors piecēlās un devās ārā no ceļojuma telts. Ausa rīts. Viss mežs purvaina sūnzeme, sīkas priedītes un balti bērziņi, kas šķita līdzīgi lietus lāšu atstātām pēdām uz debesu ādas, viss mežs bija drēgns un sārts, pirmo saules staru iekrāsots. Nez, vai šis ir sapnis, Kastors domāja. Viss izskatījās tāpat kā parasti, bet šeit nekas neizskatījās parasti, tāpēc bija grūti par to spriest.

Tas viss no neēšanas, viņš nodomāja.

Un tā arī bija. Pēdējās dienās vai varbūt nedē­ļās pēdējā laikā, kopš viņi bija šķērsojuši laumu upi, viņi ēda ļoti maz. Nu, gandrīz nemaz. Katru dienu viņi atļāvās apēst drusciņ no tā, kas bija paņemts līdzi no mājām, un izmēģināt kādas ogas vai sēnes, vai saknes, vai lapas. Lapas gan lielākoties bija neēdamas un sak­nes tāpat. Ogas un sēnes nelīdzinājās tām, kuras viņi bija iepazinuši; dažas no tām bija labas, citas ne pārāk. Katru dienu katrs ēda tikai viena veida jaunu ēdienu, un ļoti maz. Viņi jau bija atklājuši triju veidu ēdamas sēnes, divu veidu ēdamas ogas, daudz ko tādu, no kā kļuva nelabi, un vēl indīgas sēnes, kuru dēļ Nīna gandrīz nomira. Tas notika otrajā dienā, un kopš tā laika Nīna izmēģināja tikai ogas.

Bet tā nevar dzīvot, ar sēnēm un ogām nepietika ne jau trijiem bērniem, un ne jau ar to nelielo daudzumu, ko viņi atrada, dodoties arvien dziļāk un dziļāk laumu mežā. Kastors pārlaida acis apkārtnei. Šajā vietā cilvēks vēl nekad nebija spēris kāju. Dzīvnieki bija savādi, tie nebaidījās no viņa un droši ganījās pie pašas telts. Arī laumas bija citādas; tās atšķīrās no Kastoram pazīstama­jām laumām, tāpat kā vilki atšķiras no suņiem. Kastors nebija dzirdējis nevienu no tām ne runājam, ne dzie­dam katrā ziņā ne viņam saprotamā valodā.

“Tev jāiemācās viņu valoda, Kastor,” Pelle bija teikusi. “Mēs šeit esam viesi.” Un viņa mācījās runāt laumiski savādas klakšķošas, čirpstošas skaņas savienojumā ar dīvainu guldzēšanu un smiekliem. Nīnai riebās šī valoda, un viņa vienmēr dzina Pelli prom, teica, lai iet ākstīties kaut kur citur, kur viņai nav jāklausās. Un Pelle arī gāja. Katru reizi, kad viņi apstājās, Pelle pagāja tālāk mežā, un Kastoram bija ļoti jāieklausās, lai dzirdētu viņu čalojam.

Dīvaini, ka Pelle runā ar laumām, bet ar mani ne, Kas­tors nodomāja un nīgri paspēra zemē iegrimušu akmeni. Tad paspēra to vēlreiz. Akmens izkustējās. Kastors no­tupās un izraka to no mitrās augsnes. Tā bija pelēka akmens šķemba, kas tagad, zemē savilgusi, izskatījās tumši brūna. Kastors pasvārstīja akmeni rokās. Tas iegūla plaukstā ass un smags.