Bulta, Zvaigzne un Lai

Līdz -laumu zemēm bija ļoti tālu. Nīna nekad nebija devusies tik tālā ceļā, bet viņa bija uzmanīgi klausījusies visus vīru stāstus. Viņa zināja, ka stiprs vīrs šādu ceļu veic diennakts laikā, bet ko viņa varēja cerēt no sevis un Kastora, un Pelles?

“Pagaidi! Nīna, pagaidi!”

Aizelsusies balss aiz muguras.

Nīna nepacietīgi noelsās un atbalstījās pret koku, lai atvilktu elpu. Ausīs sanēja. Asinis viņas dzīslās bija karstas un dzīvas, un viņa gribēja skriet. Cik vien tālu iespējams. Cik vien ātri iespējams. Protams, sagata­vojot zāļu uzlējumu, Nīna bija sev paņēmusi lielāko daļu, lai nepaliktu iepakaļ, un tagad viņa to gandrīz no­žēloja.

Kastors ar grūtībām vilka Pelli sev līdzi. “Nīna, viņa vairs nespēj.”

. Nīna paskatījās Pelles sejā. Tā bija nosvīdusi, bāla, ar sarkaniem pleķiem. Mati krita pār vaigiem nekārtīgās, sviedros satumsušās šķipsnās, un tajos bija ielipušas pelēkas dūnas. Pelle neizskatījās pēc zvēra ne tā kā Kastors un Nīna. Viņa izskatījās pēc milzīgas, izbiedētas žurkas.

Nīna nespēja saprast, ko Kastors viņā ieraudzījis. Kāpēc viņam bija Pelle jāglābj.

“Labi. Atpūtīsimies.” Viņa apsēdās sūnās un noskatī­jās, kā Pelle noveļas viņai blakus.

“Jums jāpaēd. Un jāpadzeras.” Viņa pati paņēma savu ūdens pudeli un iedzēra dažus malkus. Kastors un Pelle sekoja viņas piemēram. Pelle pamanījās izšļakstīt nedaudz ūdens zālē.

“Un jāēd.” Nīna ķērās klāt pārtikai. Arī Kastors atvēra savu somu un piedāvāja Pellei nedaudz gaļas. Pelle novērsās.

“Viņa negrib ēst.” 4

“Viņai jāēd.”

“Es nevaru,” Pelle teica. “Es vemšu.”

Viņas balss drebēja, bet Nīna nesadzirdēja tur nekādu čīkstēšanu. Varbūt Pellei bija taisnība.

Pēc īsa pārāk īsa laika Kastors izslējās taisnāk un pielika roku pie mutes. Kuš.

“Suņi,” viņš teica. “Es dzirdēju suņus. Mednieki ir mums uz pēdām.”

Nīna piecēlās kājās. “Skrienam. Laumu zemes nav tik tālu, mēs varam paspēt. Ja skrienam ātri.”

Kastors pavilka Pelli aiz rokas. “Dzirdi? Skrienam!”

Pelle papurināja galvu. “Es nevaru. Es vairs nevaru.”

“Tev jāmēģina, Pelle!”

Nlna kādu bridi noskatījās, kā viņi stīvējas.

Bet bija skaidrs, ka, lai cik ļoti Kastors pūlētos, viņam neizdosies piedabūt Pelli piecelties.

Nīna tiktu tālāk viena pati. Viena pati viņa pavisam droši varētu aizskriet līdz laumu zemei. Patiesībā, ja viņa sāktu skriet jau tagad, mednieki viņai pat nedzītos pakaļ, jo viņiem taču būtu Pelle. Un Kastors, kurš Pelli nepamestu.

Bet Mīnai vajadzēja Pelli un vajadzēja ari Kastoru; viņi bija daļa no Nīnas plāna. Pati sarežģītākā un neuz­ticamākā daļa.

Nīna-nopūtās un izvilka no jostas tāss cibiņu. Atvēra to. Pulvera bija pavisam maz, pietiktu tikai vienai reizei. Viena reize un viņa to iztērēs Pellei! Bet nebija daudz laika par to domāt.

Nīna nometās ceļos Pellei blakus.

“Klausies. Šis ir burvju pulveritis. Tu to ieelposi un varēsi noskriet visu ceļu līdz laumu zemei kopā ar mums. Vai esi gatava?”

Nīna nepateica, kas ar Pelli notiks pēc tam, nepateica par sāpēm, par bailēm, par murgiem, par iespējamo nāvi. Tam nebija nozīmes. Mednieki tuvojās, tagad pat Nīna dzirdēja suņu rejas. Un Pelle piešķieba galvu, it kā ieklausī­tos bet kas gan zina, ko viņa dzirdēja un saprata?

“Labi. Paldies, Nīna.”

Nīna saviebās un iebēra pulverīti sev plaukstā. Tad viņa noliecās un ar vienu strauju elpu iepūta to Pellei sejā. Ari Nīna pati sajuta kņudināšanu degunā. Kastors nošķaudījās.

Nīna nenošķaudījās, viņa ievilka elpu dziļi jo dziļi un uz mirkli aizturēja to.

Pelles acu zīlītes iepletās tik ļoti, ka acis izskatījās melnas.

“Skrienam,” viņa teica.

Un viņi skrēja.

*

Viņi skrēja tikai dažus acumirkļus. Viņi skrēja dienām ilgi. Kastors vairs nezināja, kas ir laiks tas šalca ausīs, tas dauzījās krūtīs, vienlaikus pārāk ātrs un pārāk lēns.

Tikai sasnieguši upi, viņi iekrita seklajā palienē un, smagi elpodami, centās turēt sejas virs ūdens. Tuvu, pārāk tuvu kauca suņi un klaigāja mednieki. Bet tiem bija bail sekot savam medījumam laumu zemes robežās.

Jo upe jau piederēja laumām. Tā bija vēsa un maiga pret Kastora sakarsušo ādu, un viņš ļāva sīkiem vilnī­šiem ieplūst mutē, kāri dzerdams ūdeni, ko cilvēkiem nevajadzētu dzert, ūdeni, kas veldzēja un vilināja. Vēlme apvelties uz vēdera un noslīkt tepat seklumā bija gan­drīz nepārvarama. Ķermenis sāpēja, kājas smeldza un drebēja tā, it kā no tām būtu izvilkti kauli, un Kastors būtu nevarīga āda, kas uzvilkta pāri miesai.

Viņš dzirdēja, kā tepat blakus vaid Pelle, un no­sprieda, ka viņa jūtas tāpat. Varbūt vēl sliktāk, jo viņa taču nebija pieradusi nekur skriet.

“Kā tu jūties?” Kastors jautāja.

Klusums. “Es esmu dzīva,” Nīna teica.

“Ne jau tu.”

“Kas tev kaiš?” Kastors sajuta ūdens viļņošanos un, pavēris acis, redzēja, ka Nīna ir piecēlusies sēdus un ska­tās uz viņu. Kā gan viņai bija tik daudz enerģijas?

“Es esmu sarijies tavas zāles, saelpojies burvju pu­tekļus, un tagad man šķiet, ka tu gribēji mūs nogalināt. Nē, es nezinu, kas man kaiš.”