Zibens zaglis

Svētku noskaņojums ar līkumu bija gājis tikai Klarisai un citiem Arēja bērniem: man veltītie ļaunprātīgie skatieni pauda, ka es nemūžam neizpelnīšos piedošanu par to, ka esmu iegrūdis kaunā viņu papu.

Kas tad man!

Pat Dionīsa apsveikuma runa man nespēja sagandēt omu: — Jā, jā, sīkais knauķis izsprucis no nāves, tad jau tagad šim vēl vairāk sakāps galvā. Urā, urā. Citstarp, šosestdien airēšanas sacīkstes nenotiks…

Atkal ievācos trešajā namiņā, bet tagad tur vairs ne­bija tik vientulīgi. Pa dienu vingrinājos kopā ar drau­giem. Naktī gulēju vaļā acīm un klausījos jūras šalkās — tēvs bija tur. Ar visu to, ka viņš vēl nezināja, ko par mani domāt, ka nemaz nebija gribējis, lai es nāku pasaulē, viņš tomēr noskatījās. Un tiktāl par maniem darbiem bija lepns.

Ja runājam par manu māti, viņa bija sākusi jaunu dzīvi. Nedēļu pēc tam, kad atgriezos nometnē, pienāca vēstule. Mamma rakstīja, ka Gabe noslēpumainā kārtā pazudis bez vēsts — vispār pazudis no zemes virsas. Par zudībām viņa ziņojusi policijai, bet pašai esot tāda jo­cīga sajūta, ka Gabe diez vai jebkad atradīšoties.

Un tad — par pavisam ko citu: ar kādas Soho māks­las galerijas starpniecību viņa kādam kolekcionāram pārdevusi savu pirmo betona skulptūru dabiskā izmērā.

Nosaukums — "Pokera spēlmanis". Pircējs esot bijis tik dāsns, ka iznācis pirmajai iemaksai par jaunu dzīvokli un mācību maksai par pirmo semestri Ņujorkas Univer­sitātē. Soho galerija prasot vēl kādus darbus tādā pašā stilā, ko paši jau raksturojuši kā "milzu soli, kas sperts superatbaidošā neoreālisma attīstībā".

Bet neuztraucies, mamma rakstīja. Ar tēlniecību es vairs nenodarbošos. Tās instrumentu kastes, ko tu atstāji, man vairs nav. Tagad ir īstais brīdis pievērsties rakstnie­cībai.

Vēstules beigās bija P. S.: Persij, tepat pilsētā esmu atradusi labu privātskolu. Iemaksāju naudiņu, lai rezer­vētu tev vietu, ja nu tu sadomā pieteikties septītajā klasē. Tu varētu dzīvot mājās. Bet, ja gribi palikt Pusdievu kalnā uz visu gadu, es sapratīšu.

Vēstuli kārtīgi salocījis, noliku to uz naktsgaldiņa. Lasīju un pārlasīju to ik nakti pirms miega, cenšoties tikt kādā skaidrībā, ko lai mammai atbild.

Ceturtajā jūlijā visi, kas nometnē, sapulcējās plud­malē uz devītā namiņa rīkotu uguņošanu. Kā jau Hēfaista atvases, rīkotāji pat nedomāja aprobežoties ar pā­ris sarkanbaltzilām ugunspuķītēm. Jūrā noenkurotu liellaivu viņi bija piekrāvuši ar salūta šāviņiem zenītra­ķešu izmērā. Anabeta, kas ko līdzīgu jau bija redzējusi, zināja teikt — zalve būšot tik blīva, ka debesīs iznākšot īsta animācija. Finālā esot paredzēti trīsdesmitmetrīgi Spartas kareivji, kas kaušoties, līdz sasprāgšot miljons krāsainās ugunīs.

Mēs ar Anabetu plājām smiltīs piknika segu, kad pienāca Grovers — atvadīties. Saģērbies viņš bija kā pa­rasti — džinsos, kreklā un botās, bet pāris pēdējās nedē­ļās viņš bija tā kā pieaudzis, izskatījās gandrīz pēc vidusskolnieka. Āžbārdiņa bija sakuplojusi. Viņš bija pieņēmies svarā. Ragi paaugušies vismaz pāris centimet­rus garāki, tā ka tagad, kad bija jāizliekas par cilvēku, rastu mici nemaz nedrīkstēja vilkt nost.

—   Laižos, — viņš vēstīja. — Atnācu tikai… nu, paši zināt.

Centāmies par viņu priecāties. Beigu beigās, ne jau katru dienu kāds satīrs tika pie atļaujas doties meklēt dižo Pānu. Bet atvadīties — mēle necēlās. Ar visu to, ka Groveru pazinu tikai gadu, viņš tomēr bija mans senā­kais draugs.

Anabeta viņu cieši apskāva. Piekodināja nevilkt nost viltus kājas.

Es apvaicājos, kur tad viņš domā to meklēšanu sākt.

—   Vispār — noslēpums, — viņš samulsis atteica. — Kaut jūs abi varētu nākt man līdzi, bet cilvēki un Pāns…

—  Mēs saprotam, — Anabeta atsaucās. — Skārdeņu tev ceļam pietiks?

-Jā.

—  Un Pāna flauta ir līdzi?

—  Tak jau, Anabet, — viņš izgrūda. — Tu te tagad ņemies kā veca kazu mamma.

Bet pa īstam aizkaitināts neizklausījās.

Paķēris ceļa spieķi, Grovers uzsvieda plecos mugur­somu. Viņš izskatījās pēc parasta tūrista, kādu Amerikā pilni ceļi, — galīgi ne pēc tā knauķa, ko man vajadzēja aizstāvēt no Jensija skolas kaušļiem.

—  Nu, — viņš novilka, — novēliet man laimīgu ceļu.

Vēlreiz apkampies ar Anabetu, viņš uzsita man uz

pleca un brida atpakaļ uz kāpām.

Virs galvas uzplauka salūts: vispirms Hērakls pievā­rēja Ņēmējas lauvu, tad Artemīda dzinās pakaļ mežakuilim, pēc tam Džordžs Vašingtons (starp citu — Atē­nas dēls) cēlās pāri Delavēras upei.

—  Ei, Grover! — es pakliedzu.

Jau mežmalā ticis, viņš atskatījās.

—  Lai kurp ved tavs ceļš, lai visur priekšā ir krietnas enčiladas!

Grovers pasmaidīja un tad pazuda kokos.

—  Gan jau vēl redzēsimies, — Anabeta noteica.

Centos tam noticēt. Divtūkstoš gados vēl neviens

meklētājs nebija atgriezies… nu, nospriedu par to labāk nedomāt. Grovers būs pirmais. Kā gan citādi!

Aizritēja jūlijs.

Vadīju dienas, gudrojot jaunas stratēģijas, kā izkarot nometnes karogu, un dibinot savienības ar citiem nami­ņiem, lai karogu pasargātu no Arēja atvasēm. Pirmoreiz tiku kāpjamā sienā līdz pašai augšai, neapšļakstījies ar lavu.