Zibens zaglis

Ik pa laikam, ejot garām Lielajai mājai, pametu skatu uz bēniņu logu un iedomājos par orākulu. Centos sev iestāstīt, ka pareģojums jau piepildījies.

Tev būs doties uz vakariem un stāties pretim dievam, kurš novērsies.

Biju, stājos — lai gan nodevīgais dievs izrādījās ne­vis Aīds, bet Arējs.

Tev būs atrast to, kas nozagts, un droši to atgādāt at­pakaļ.

Darīts. Aizgādāta valdnieka bulta — 1 gab. Tumsas bruņucepure — 1 gab. atkal glumajam Aīdām galvā.

Tev būs tapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.

Tas mani joprojām grauza. Arējs izlikās par draugu, tad mani nodeva. Laikam jau to pašu vien orākuls būs domājis…

Un tev nebūs galā izglābt to, kas pats svarīgākais.

Man tiešām neizdevās izglābt mammu, bet tikai tā­pēc, ka ļāvu viņai izglābties pašai, un es zināju, ka esmu rīkojies pareizi.

Kāpēc tad man joprojām nebija miera?

Vasaras pēdējā diena pienāca par daudz drīz.

Pēdējoreiz visi kopā baudījām maltīti. Sadedzinājām pusdienu tiesu, ziedodami to dieviem. Pie ugunskura namiņu vecākie izdalīja vasaras izlaiduma zīles.

Es tiku pats pie savas ādas kaklarotas un, ieraudzījis savu pirmās vasaras zīli, nopriecājos par sārta liesmām, jo uguns atspīda noslēpa tvīkumu vaigos. Zīle bija piķa melna, un pašā vidū tai vizēja jūraszaļš trijzaris.

— Viedoklis bija vienprātīgs, — vēstīja Lūka. — Šī zīle ir atgādinājums par to, ka nometnē pirmoreiz iera­dies Jūras dieva dēls, kas aizdevies uz Pazemes tumšāka­jiem nostūriem, lai novērstu karu!

Visi klātesošie piecēlās kājās un uzgavilēja. Pat arejieši saprata, ka jāceļas kājās. Atēnieši izstūma priekšā Anabetu, lai aplausi tiek arī viņai.

Pat nezinu teikt, kā tobrīd jutos — priecīgs vai bē­dīgs. Beidzot biju atradis ģimeni — cilvēkus, kas par mani turēja rūpi un uzskatīja, ka kaut ko esmu izdarījis pareizi. Un rītrītā gandrīz visi aizbrauks, lai atgrieztos tikai nākamvasar.

No rīta uz naktsgaldiņa atradu oficiālu standarta vēstuli.

Uzreiz bija skaidrs, ka to sagatavojis Dionīss, jo viņš spītīgi turpināja mani saukt nepareizā vārdā:

"Cien./god. Pīter Džonson!

Ja esat nolēmis(-usi) palikt Pusdievu nometnē cauru gadu, līdz pusdienlaikam

dariet to zināmu Lielajā mājā. Ja savu nodomu ne­darīsiet zināmu, mēs

uzskatīsim, ka esat atbrīvojis(-usi) savu vietu namiņā vai miris(-usi)

šausmīgā nāvē. Harpijas visu nokopt ieradīsies saul­rietā. Viņas būs

pilnvarotas aprīt visus nereģistrētos iemītniekus. Visas personīgās

mantas, kas būs atstātas iepakaļ, tiks sadedzinātas krāterī.

Lai Jums jauka diena!

Misters D. (Dionīss), nometnes direktors, Olimpa pa­domes loceklis nr.12"

Vēl viena nelaime, kas cēlās no uzmanības deficīta sindroma, bija tāda, ka jebkādi termiņi man bija tukša vieta līdz brīdim, kad viss jau izrādījās gandrīz nokavēts.

Vasara bija cauri, un es joprojām ne mātei, ne nometnei nebiju devis kādu ziņu par to, vai te palikšu, vai nepa­likšu. Nupat man to vajadzēja izlemt nieka dažās stun­dās.

Varēja domāt — kas tur ko domāt? Proti, deviņi hēroja apmācības mēneši pret deviņiem mēnešiem, kas jā­notup klasē. Phe!

Bet vajadzēja padomāt arī par mammu. Pirmoreiz man bija iespēja ar viņu kopā dzīvot visu gadu un bez Gabes. Tā bija izdevība dzīvot mājās un brīvajā laikā padauzīties pa pilsētu. Atcerējos, ko sen, sen, kad bijām ceļā, teica Anabeta: briesmoņi dzīvojas īstajā pasaulē, tikai tur vari dabūt zināt, vai vispār kur deri.

Prātā man atausa Zeva meitas Talijas liktenis. Aiz­domājos, diez cik daudz briesmoņu man bruks virsū, ja es aizbraukšu no Pusdievu kalna, ja visu mācību gadu dzīvošu vienā un tajā pašā vietā, kur tuvumā palīgos ne­būs ne Hīrona, ne draugu, vai mēs ar mammu nākamo vasaru maz sagaidīsim dzīvi? Protams, pieļaujot, ka mani nenobeigs diktāti un domraksti, ne īsāki par pie­cām rindkopām. Nolēmu nokāpt līdz arēnai un izvicināt zobenu. Varbūt galva noskaidrosies.

Nometne bija gandrīz tukša, gaiss virmoja augusta svelmē. Visi vai nu namiņos kravājās, vai skraidīja ap­kārt ar grīdas birstēm un lupatām, gatavodamies pēdējai apgaitai. Args Afrodītes atvasēm palīdzēja stiept kalnā čemodānus ar Gucci uzvalkiem un kosmētikas komplek­tiem — aiz kalna lejā jau gaidīja nometnes buss, lai aiz­gādātu viņus uz lidostu.

Par aizbraukšanu tagad nedomā — es pats sev pie­kodināju. Vienkārši vingrinies.

Nogājis līdz zobencīņas arēnai, es konstatēju, ka Lū­kam prātā iešāvusies tāda pati doma. Treniņsoma bija nosviesta arēnas malā. Viņš pats vingrinājās pavisam viens, sparīgi uzbrukdams salmu lellēm ar zobenu, kādu redzēju pirmoreiz. Pēc visa spriežot, asmens bija no īsta tērauda, jo lellēm galvas krita cita pēc citas un salmu iekšām zobens izgāja cauri kā smērēts. Oranžais namiņa vecākā krekls mirka sviedros. Seja bija savilkta tik cieta, ka šķita — nupat uz kārts likta viņa dzīvība. Kā apburts noskatījos, kā viņš izrēķinājās ar visām lellēm pēc kārtas — nošķēla tām locekļus un sacirta gabalos, līdz pāri pa­lika vien salmu kaudze un bruņu atlūzas.