Zibens zaglis

Piecēlies viņš pievērsās man. Vaigs bija tikko ma­nāmi atmaidzis. — Tu esi man pakalpojis, puika. Retam hērojam izdevies paveikt tik daudz.

—   Man bija palīgi, ser, — es bildu. — Grovers Andervuds un Anabeta Čeisa…

—   Par pateicības zīmi saudzēšu tavu dzīvību. Es tev neuzticos, Persij Džekson. Man nepatīk tas, ko tava uzrašanās sola Olimpam priekšdienās. Bet mīļā miera la­bad — radi paliek radi — atstāšu tevi dzīvajos.

—   Mmm… pateicos, ser.

—  Neiedrošinies vairs laisties pa gaisu. Kad pārradīšos, lai šeit no tevis vairs nebūtu ne smakas. Citādi da­būsi matīt zibensšautru. Un pēc tam vairs nematīsi itin neko.

Pili satricināja pērkona grāviens. Zevs bija pagaisis žilbīgā zibens uzliesmojumā.

Troņa zālē biju palicis divatā ar tēvu.

—  Tavam tēvocim, — Poseidons nopūzdamies ieru­nājās, — mūždien paticis atvadīties ar pompu. Manu­prāt, no viņa būtu iznācis labs teātra dievs.

Neveikls klusums.

—  Ser, — es iejautājos, — kas bija tajā bedrē?

Poseidons mani uzlūkoja. — Vai tad pats neatjaut?

—  Krons, — teicu. — Titānu ķēniņš.

Pat Olimpa troņa zālei, tik tālu no Tartara, pēc tam, kad bija izskanējis Krona vārds, pārskrēja tumsa, un pa­varda uguns, kas sildīja man muguru, vairs nešķita tik karsta.

Poseidons sakampa trijzari. — Pirmajā karā, Persij, Zevs mūsu tēvu Kronu sacirta tūkstoš gabalos, tāpat kā Krons bija sacirtis gabalos savu tēvu Urānu. Krona atlie­kas Zevs iesvieda Tartara tumšākajā bedrē. Titānu kara­spēks bija izdzenāts, viņu cietoksnis Etnas kalnā — sa­grauts, sabiedrotie briesmoņi — aiztriekti uz pasaules nomaļākajiem nostūriem. Tomēr titāni ir nemirstīgi — tāpat kā dievi. Lai cik tas baisi, Krona atliekās joprojām kūsā dzīvība, savās mūžīgajās mokās viņš joprojām ir pie apziņas, joprojām alkst pēc varas.

—  Viņš atlabst, — teicu. — Viņš atgriežas.

Poseidons pakratīja galvu. — Šajos gadu miljardos

Krons laiku pa laikam sakustējies. Viņš ielaužas sapņos un izverd ļaunas domas. Viņš uzrauj no miega šausmoņus, kas dus zemes dzīlēs. Bet iedomāties, ka viņš varētu no bedres augšāmcelties, — tas ir pavisam kas cits.

—  Tā viņš ir apņēmies, tēvs. Tā viņš pats teica.

Poseidons krietnu brīdi klusēja.

—  Valdnieks Zevs diskusiju šajā jautājumā ir slēdzis. Viņš neļaus Kronu pat pieminēt. Tu, bērns, savu uzde­vumu esi veicis. Tev vairs nekas nav darāms.

—   Bet… — iekodu mēlē. Runāt pretim nebija prāta darbs. Tā es, visticamāk, tikai sadusmotu vienīgo dievu, kas bija manā pusē. — Kā… kā teiksi, tēvs.

Poseidona lūpas savilkās tikko jaušamā smaidā. — Paklausība nav gluži tavā dabā, ko?

—  Jā… ser.

—   Tas laikam būs no manis. Jūrai nepatīk, ka to valda. — Piecēlies viņš izslējās visā godībā, pacirta augšup trijzari, noņirbēdams saruka cilvēka augumā un nostājās man iepretim. — Tev, bērns, jādodas projām. Bet vispirms gribu, lai zini, ka tava māte ir atgriezusies.

Blenzu viņā gluži apstulbis. — Māte?

—   Tu atradīsi viņu mājās. Aīds viņu turp aizgādāja, kad atdevi viņam bruņucepuri. Pat Miroņu valdnieks prot nomaksāt savus parādus.

Sirds man krūtīs sitās kā traka. Nespēju noticēt sa­vām ausīm. — Vai tu… varbūt tu…

Gribēju lūgt, lai Poseidons kopā ar mani dodas viņu apraudzīt, bet tad atskārtu, ka tas būtu smieklīgi. Iztēlo­jos, ka iesēdinu Jūras dievu taksometrā un aizvizinu uz Istsaidas ziemeļgalu. Būtu viņš gribējis mammu redzēt, visos šajos gados kaut reizi būtu apraudzījis. Un vēl jau bija arī smerdelis Gabe.

Poseidona acīs iegūla vieglas skumjas. — Persij, kad tu atgriezīsies mājās, priekšā būs nopietna izšķiršanās. Savā istabā tu uziesi paku.

—   Paku?

—  Kad ieraudzīsi, sapratīsi. Savu ceļu, Persij, tu vari izvēlēties tikai pats. Tev jāizšķiras.

Pamāju, lai gan man nebija ne jausmas, par ko viņš runā.

—  Tava māte ir īsta ķēniņiene, — Poseidons ilgpilni novilka. — Otru tādu sievieti mirstīgo vidū neesmu sa­ticis ne tūkstoš gados. Tomēr… man žēl, ka esi piedzimis, bērns. Esmu nolēmis tevi hēroja liktenim, un hērojam liktenis nemēdz būt laimīgs. Vienmēr traģisks, nekā citādi.

Valdījos un riju rūgtumu. Paša tētis man stāsta, ka nožēlojot, ka esmu dzimis. — Par to man nekas, tēvs.

—  Acumirklī varbūt arī ne, — viņš sacīja. — Bet no manas puses tā bija nepiedodama kļūda.

—  Tad nu došos, — es lempīgi paklanījos. — Vairs… vairs tevi netraucēšu.

Paspēru piecus soļus, un tad viņš uzsauca: — Persij!

Pagriezos atpakaļ.

Tagad viņam acis dega jau citāda gaisma — tur lies­moja lepnums. — Tu, Persij, esi krietni pastrādājis. Ne­pārproti mani! Lai ko darīsi, neaizmirsti, ka esi mans. Tu esi īstens Jūras dieva dēls.

Kad mēroju atpakaļceļu cauri dievu pilsētai, sarunas visapkārt noklusa. Mūzas stājās muzicēt. Ļaudis, satīri un najādas visi kā viens man pievērsa skatu, starodami cieņā un pateicībā, un, kad gāju garām, noslīga ceļos, it kā es būtu nez kāds varonis.

Pēc piecpadsmit minūtēm, joprojām nespēdams at­gūties no transa, jau bridu pa Manhetenas ielām.