Tās jau bija tikai salmu lelles, bet es tik un tā neviļus apbrīnoju Lūkas meistarību. Viņš cīnījās neticami labi. Jau atkal nobrīnījos, ka viņš nebija ticis galā ar savu misiju.
Pēdīgi, mani pamanījis, viņš apstājās, zobenu apturējis pusvēzienā. — Persij!
— Mmm… piedod, — es samulsu. — Es tikai…
— Nekas, nekas. — Lūka nolaida zobenu. — Es vienkārši vēl atnācu pēdējā brīdī izvingrināties.
— Tās lelles nu ir beigušas savus ļaunos darbus.
Viņš paraustīja plecus. — Mēs ik vasaru sadarinām
jaunas.
Tagad, kad zobens vairs nevēcinājās, es ievēroju ko savādu. Asmens bija kalts no diviem metāliem — viena puse no bronzas, otra no tērauda.
Lūka notvēra manu skatienu. — Ā, tas? Jauna mantiņa. Tas ir Mahinators.
— Mahinators?
Saules gaismā pagrozīts, asmens neganti iezibsnījās.
— Viena puse kalta no debesu bronzas. Otra — rūdīts tērauds. Vienlīdz ķer gan mirstīgos, gan nemirstīgos.
Man prātā atausa Hīrona ceļavārdi — ka hērojs mirstīgajam drīkst nodarīt pāri vien tad, ja nav citas izejas.
— Nemaz nezināju, ka tādus vispār taisa.
— Vispār jau ne, — Lūka piekrita. — Šis ir vienīgais.
Veltījis man atturīgu smaidu, viņš ieslidināja zobenu makstī. — Klau, es tieši grasījos iet tevi meklēt. Varbūt vēl pēdējoreiz aizejam līdz mežam — pameklēt kādu pretinieku? Ko teiksi?
Pats nezinu, kāpēc saminstinājos. Būtu derējis priecāties, ka Lūka izturas tik draudzīgi. Kopš pārrados nometnē, viņš šķita nedaudz atsalis. Baidījos, ka varbūt viņam kož kaulā visa tā mana slava.
— Domā, tas būtu prātīgi? — es ieprasījos. — Es gribu teikt…
— Nūū, beidz. — Parakņājies somā, viņš izvilka kokakolas sešpaku. — Dzeramo es uzsaucu.
Vēros uz kolām, brīnīdamies, kur viņš tās vispār rāvis. Nometnes veikalā mirstīgo limonāde nebija nopērkama. Pa kluso ienest nometnē — neiespējami, ja vien biedros negadījās kāds satīrs.
Pusdienu brīnumkausos, protams, varēja uzburt visu, ko viens sirds kāro, bet tā kokakola negaršoja tā kā īstā, tieši no skārdenes.
Cukurs un kofeīns. Mans gribasspēks pajuka pīšļos.
— Nūja, — es teicu. — Kāpēc gan ne?
Aizsoļojuši līdz mežam, kādu laiku klīdām, meklēdami briesmoņus, bet diena bija pārāk karsta. Visi briesmoņi, kam prātiņš mājās, droši vien bija nolīduši uz diendusu savās patīkami vēsajās alās.
Atradām pavēni strauta krastā — tieši tur pārlauzu Klarisas šķēpu, kad pirmoreiz izcīnījām nometnes karogu. Sēdējām uz liela akmens, strēbām kolu un vērojām sauli ņirbināmies lapotnē.
Pēc kāda laika Lūka ierunājās: — Tev patika iet uzdevumā?
— Kad ik pēc trim soļiem tev virsū klūp briesmoņi? Smejies, vai?
Lūka izbrīnā sarāva uz augšu uzacis.
— Nu jā, jā, — atzinos. — Un tev?
Viņa vaigs satumsa.
Biju radis dzirdēt, kā meitenes jūsmo, cik Lūka smukiņš, bet nupat viņš izskatījās izmocīts, nikns un nepavisam ne smukiņš. Gaišie mati saulē šķita sirmi. Rēta sejā — dziļāka nekā citkārt. Varēju iztēloties viņu kā vecu vīru.
— Pusdievu kalnā es cauriem gadiem dzīvoju kopš četrpadsmit gadu vecuma, — viņš man teica. — Kopš Talija… nu, pats zini. Vingrinājos, vingrinājos un vingrinājos. Man nebija lemts būt normālam pusaudzim tur, īstajā pasaulē. Tad mani aiztrenca uzdevumā un, kad atgriezos, bija apmēram tā: "Nu ko, prieki galā. Dzīvo nu laimīgi līdz mūža galam."
Saņurcījis savu skārdeni, viņš ielidināja to strautā, un tas nu man tiešām bija pārsteigums. Pirmais likums, ko mēs apguvām Pusdievu nometnē, aizliedza jebkur piemēslot. To daudzināja gan nimfas, gan najādas.
Mēdza atspēlēties. Vakarā tu lien gultā, un izrādās, ka zem segas pilns ar simtkājiem un zemi.
— Lai izput tie lauru vainagi, — Lūka noteica. — Es jau nu netaisos mūžu nodzīvot kā tās trofejas, kas put Lielās mājas bēniņos.
— Izklausās, ka tu posies projām.
Lūka greizi nosmaidīja. — jā, jā, pošos gan, Persij. Atvedu tevi šurp, lai atvadītos.
Viņš uzsita knipi. Sīka uguntiņa zemē man pie kājām izdedzināja caurumu. No tā izlīda kaut kas spoži melns manas plaukstas lielumā. Skorpions.
Ķēru pēc pildspalvas.
— Tavā vietā es tā vis nedarītu, — Lūka nobrīdināja. — Zemes skorpioni spēj aizlēkt četrarpus metrus tālu. Dzelonis iztrieksies cauri drēbēm. Pēc sešdesmit sekundēm būsi beigts.
— Lūka, kas…
Un tad es visu sapratu.
Tev būs lapt nodotam no tā, kurš tevi dēvē par draugu.
— Tu, — es noteicu.
Rāmi piecēlies, viņš notrausa gružus no džinsiem.
Skorpions par viņu nelikās zinis. Ar melnajām ačtelēm viņš urbās manī un, kustinādams spīles, uzrāpās man uz kājas.
— Tur, laukā, es daudz ko pieredzēju, Persij, — Lūka sacīja. — Vai pats nemanīji — tumsa savelkas, briesmoņi pieņemas spēkā? Vai tad neapjēdzi, ka viss velti? Visa tā hēroju būšana — būt dieviem par pakalpiņiem? Dieviem vajadzēja krist jau pirms tūkstošiem gadu, bet viņi noturējušies pie varas, pateicoties mums — pusdieviem.
Man uzmācās sajūta, ka esmu iekūlies murgā.
— Lūka… tu runā par mūsu vecākiem, — es ieteicos.
Viņš iesmējās. — Un tāpēc man viņus pieklājas
mīlēt? Viņu izlolotā "Rietumu civilizācija" ir sērga, Persij. Tā pasauli beidz nost. Vienīgā izeja — nodedzināt visu līdz pamatiem un sākt no jauna, ar īstu mantu.