Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Vispirms zēns, cik piesardzīgi vien prazdams, novilka tēvam bebrādas zābakus un uzzīmēja pa aplim uz katra papēža, lai piesaistītu tēta paša dvēseli [2] . Pēc tam viņš uzvilka apli uz sirds, lai kopā ar abām pārējām noturētu ģints dvēseli. Tas nenācās viegli, jo tēva krūtis vagoja vecas rētas, tāpēc Torakam izdevās vien neizskatīgs ovāls. Tomēr viņš cerēja, ka tas būs labs diezgan.

Visbeidzot viņš uzzīmēja vissvarīgāko zīmi: apli uz tēva pieres, kas apzīmēja Nanuaku pasaules dvēseli. Zēns darbodamies rija asaras.

-    Nu ir labāk, tēvs izdvesa.

Toraks ar šausmām atklāja, ka pulss uz tēta kakla ir kļuvis vēl vājāks.

-   Tu nedrīksti nomirt! zēns iesaucās.

Tēvs viņā raudzījās ar sāpēm un ilgošanos.

-   Tēt, es tevi neatstāšu, es…

-    Torak! Tu zvērēji. Tēvs no jauna aizvēra acis.

Tūliņ pat. Ņem zāļu ragu! Man tas vairs nebūs vajadzīgs.

Paņem mantas! Atnes man no upes ūdeni! Un tad ej!

«Es neraudāšu,» Toraks mēģināja sev iestāstīt, ritinā­dams kopā tēva guļammaisu un siedams to pie muguras, tad aizbāza aiz jostas cirvi un ielika azotē zāļu ragu.

Viņš piecēlās un palūkojās apkārt pēc dzeramtrauka. Tas mētājās saplosīts gabalos. Nāksies ūdeni nest zirgskā­benes lapā. Toraks jau gandrīz bija ceļā uz upi, kad tēvs nomurmināja viņa vārdu.

Zēns pagriezās.

-   Jā, tēt?

-    Atceries! Kad dodies medībās, vienmēr atskaties. Es… vienmēr tev to atgādinu, viņš centās sevi piespiest pasmaidīt, bet tu allaž par to aizmirsti. Vienmēr atska­ties pār plecu! Labi?

Toraks palocīja galvu. Viņš centās tēvam uzsmaidīt pretim. Pēc tam viņš cauri slapjajām ērgļpapardēm devās uz upīti.

Kļuva gaišāks, un gaiss smaržoja svaigi un saldi. Vis­apkārt asiņoja koki: no priedēm, kuras bija saskrāpējis lācis, tecēja zeltaini sveķi. Agrā rīta vējiņā vaimanāja daži koku gari.

Toraks sasniedza strauta malu, kur pāri papardēm slīdēja miglas vāli un krastos augošie vītoli mērca savus pirkstus aukstajā ūdenī. Ātri paskatījies apkārt, viņš no­plūca zirgskābeni un, zābakiem stiegot mīkstajos, sarka­nīgajos dubļos, devās pie ūdens.

Bija auksti.

Blakus labās kājas zābakam rēgojās lāča pēdas nospie­dums. Priekšķepa divtik liela kā Toraka galva un tik svaiga, ka viņš skaidri varēja saskatīt, kur garie, niknie nagi bija dziļi iegrimuši dubļos.

«Skaties atpakaļ, Torak!»

Viņš strauji pagriezās.

Vītoli. Alkšņi. Egles.

No lāča ne miņas.

Uz tuvīnā zara nometās krauklis un lika Torakam sa­lēkties. Putns sakļāva stipros, melnos spārnus un paska­tījās puisī ar mazām, apaļām ačelēm. Pēc tam tas pacēla galvu, ieķērcās un aizlidoja.

Toraks skatījās virzienā, kur tas bija nozudis.

Tumšas īves. Pilošas egles. Necaurejama biežņa.

Un tajā ne vairāk kā desmit soļu attālumā sakus­tējās krūmi. Tur kaut kas sarosījās. Kaut kas milzīgs.

Bāls no bailēm, Toraks centās saņemties, lai nelaistos lapās.

«Ar lāčiem ir tā,» vienmēr mēdza sacīt tēvs, «ka tie spēj pārvietoties tik klusi kā elpa. Lācis var tevi vērot no desmit soļu attāluma, un tu to pat nenojautīsi. No lāča nav glābiņa. Tas skrien ātrāk par tevi. Un kokā rāpjas augstāk par tevi. Viens pats tu to nespēj pieveikt. Viss, ko tu vari darīt, ir izprast tā ieradumus un pārliecināt to, ka neesi ne ienaidnieks, ne medījums.»

Toraks piespieda sevi nekustēties. «Neskrien! Ne­skrien! Varbūt tas tevi vēl nav pamanījis.»

Tikko dzirdams šņāciens. Krūmi no jauna sakustē­jās.

Viņš izdzirda klusu čaboņu, jo zvērs lavījās uz būdas pusi: uz tēva pusi. Mēmā klusumā Toraks nogaidīja, līdz tas paiet garām. «Gļēvulis!» viņš domās iesaucās. «Tu ļauj tam aiziet, pat nemēģinādams glābt tēti!»

«Bet ko tu spēj uzsākt?» jautāja kāda maza Toraka prāta daļiņa, kas vēl bija pie skaidras saprašanas. «Tētis zināja, ka tā notiks. Tāpēc viņš tevi sūtīja pēc ūdens. Viņš zināja, ka lācis pie viņa atgriezīsies…»

-    Torak! tēvs mežonīgi iekliedzās. Bēdz!

No koku zariem gaisā pacēlās vārnas. Mežu satrici­nāja rēcieni vēl un vēlreiz, līdz Torakam galva plīsa vai pušu.

-   Tēt! viņš iesaucās.

-   Bēdz!

Mežs nodrebēja vēlreiz. No jauna atskanēja tēva klie­dziens. Tad tas apklusa.

Toraks iekoda plaukstā.

Būdas atliekās viņš starp kokiem pamanīja lielu, tumšu ēnu.

 Viņš pagriezās un bēga.

OTRĀ NODALA

Toraks lauzās caur alkšņu biežņām un līdz ceļgaliem grima slīkšņās. Viņam kaut ko čukstēja bērzi. Zēns klusi lūdzās, lai tie par viņu nestāsta lācim.

Savainotā roka dega kā ugunī, un ar katru elpas vil­cienu nežēlīgi iesāpējās sadauzītās ribas, taču viņš neie­drošinājās apstāties. Mežs viņu vēroja. Toraks iztēlojās, ka viņam seko lācis. Viņš turpināja skriet.

Toraks pārsteidza jaunu mežakuili, kas mielojās ar zemesriekstiem, un norūca īsus atvainošanās vārdus, lai izvairītos no uzbrukuma. Kuilis neapmierināts norukšķējās un ļāva puisim skriet.

Āmrija Torakam uzrūca, lai viņš turas pa gabalu, un zēns tik nikni, cik prazdams, atņurdēja pretim, jo āmrijas ņem vērā vienīgi draudus. Dzīvnieks puisi saprata un uzrāpās kokā.

Austrumos debesis bija pelēkas kā vilka kažoks. No­dārdēja pērkons. Šaudīgajā gaismā koki izskatījās spoži  zaļi. «Kalnos līst,» Toraks truli nodomāja. «Jāuzmanās no plūdiem.»