Читаем Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata полностью

Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Mišela PeivereVikabrālis Pirmā grāmataTumšās senatnes StāstiNo angļu valodas tulkojis Andis BūrmanisVILKABRALIS ir valdzinošs stāsts par draudzību, cīņu par izdzīvošanu un nodevību. Tu nonāc tumšā pagātnes mežā un ieraugi, kāds tas bija pirms tūkstošiem gadu pasaulē, kura slīga burvestībās un pirmatnējās bailēs; vilku un sumbru, koku garu un slēpņļaužu pasaulē; pasaulē, kurā uzticēties draugam nozīmē likt uz spēles dzīvību…Mišela Peivere ir dzimusi Centrālāfrikā, bet bērnībā pārcēlusies uz dzīvi Anglijā. Rakstnieci jau no bērnības ir interesējusi dzīvnieku dzīve un arī senvēsture. Vēlme izzināt pasauli ir mudinājusi viņu doties daudzos tālos ceļojumos uz Norvēģiju, Lapzemi, Islandi, Karpatu kalniem un nomaļām Dienvidkalifornijas vietām. Spilgtie ceļojumu iespaidi ir ievīti Mišelas Peiveres darbos, arī "Vilkabrālī".Mišeela Peivere VILKABRĀLiSTumšās senatnes stāsti Redaktore Rūta KolužaAutores priekšvārdsJa tu spētu pārvietoties laikā uz Toraka pasauli, kaut kas tajā tev liktos pārsteidzoši pazīstams, bet šis tas pavisam svešs. Tu nonāktu laikos pirms seštūkstoš gadiem, kad visu ziemeļrietumu Eiropu klāja meži. Pirms dažiem tūkstošiem gadu ir beidzies leduslaikmets, un mamuti un zobenzobu tīģeri ir izmiruši, taču vairākums augu un dzīvnieku ir tādi paši kā mūsdienās, tikai meža zirgi ir druknāki, un tu droši vien būtu pārsteigts, pirmo reizi ieraugot sumbru milzīgu savvaļas vērsi, kura plecu augstums sasniedz gandrīz divus metrus un kura garo ragu asās smailes ir draudīgi pavērstas uz priekšu.Cilvēki Toraka pasaulē izskatījās tieši tādi paši kā tu vai es, taču viņu dzīvesveids bija gaužām atšķirīgs. Mednieki un vācēji dzīvoja mazās ģintīs un daudz pārvietojās: dažas, tādas kā Vilku ģints, pie kuras piederēja Toraks ar tēvu, palika vienā vietā tikai dažas dienas, bet citas, piemēram, Kraukļi un Vītoli, uzkavējās savās nometnēs vienuviet vairākus mēnešus vai pat veselu gadalaiku. Ļaudis vēl neko nebija dzirdējuši par zemkopību, un viņiem nebija ne rakstības, ne metālu, ne riteņu. Bet viņiem tos arī nemaz nevajadzēja. Cilvēki lieliski prata izdzīvot bez visa tā. Viņi pazina dzīvnieku paražas un zināja visu par kokiem, augiem un akmeņiem mežā. Ja cilvēkiem kaut ko ievajadzējās, viņi zināja, kur to atrast vai kā izgatavot.Daudz ko es uzzināju no arheoloģijas, citiem vārdiem sakot, no ieroču, apģērba un mītņu atliekām, kuras ģintis bija atstājušas mežā. Taču tā ir tikai jautājuma viena puse. Ko viņi domāja? Kādi bija viņu ticējumi par dzīvību un nāvi, un cilvēku izcelšanos? Lai to izprastu, es pētīju tautas, kuru senči vēl diezgan nesen bija mednieki un vācēji, piemēram, dažas Amerikas indiāņu ciltis, inuītus (eskimosus), sānus Āfrikas dienvidos un ainus Japānā.Un tomēr paliek jautājums: kā tas ir īstenībā dzīvot mežā? Pēc kā garšo egļu sveķi? Kā smaržo kūpināta ziemeļbrieža sirds vai aļņa gaļa? Kāda ir sajūta gulēt Kraukļu ģints teltī, kurai pie ieejas allaž kvēlo ugunskurs?Par laimi, to kaut kādā mērā ir iespējams noskaidrot, jo nelieli pirmatnējā meža apgabali vēl ir saglabājušies. Es esmu tur bijusi. Un dažreiz pietiek ar trim sekundēm, lai atgrieztos seštūkstoš gadu senā pagātnē. Ja pusnaktī dzirdi staltbrieža aurus, ja ieraugi, ka tevis iemīto taku šķērso svaigas vilka pēdas, ja pēkšņi tev aizkaitināts lācis jāpārliecina par to, ka tu neesi ne mednieks, ne medījums… tad zini tu esi nonācis Toraka pasaulē.Noslēgumā es gribētu pateikties dažiem cilvēkiem. Vēlos pateikt paldies Jormam Patosalmi par to, ka viņš mani izvadāja pa Lapzemes mežiem, par izdevību iepūst bērza tāss taurē un par to, ka viņš man parādīja, kā uzglabāt uguni gruzdošā piepē; par daudzajām medību viltībām, kuras viņš man iemācīja, un par padomiem, kā izdzīvot mežā. Es gribu pateikties arī misteram Derikam Koilam, Londonas Tauera kraukļu kopējam, par to, ka viņš mani iepazīstināja ar dažiem ārkārtīgi izciliem kraukļiem. Kas attiecas uz vilkiem, esmu parādā lielu pateicību Deividam Mečam, Maiklam Foksam, Luisam Kraisleram un Seunai Elisai. Un visbeidzot es vēlos pateikties savam aģentam Pīteram Koksam un manai brīnišķīgajai redaktorei un izdevējai Fionai Kenedijai par nerimtīgo entuziasmu un atbalstu.Mišela Peivere Londona, 2004Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Mišela Peivere

Историческая проза18+

Mišela Beivere

Vikabrālis

Tumšās senatnes Stāsti

<p>PIRMĀ NODALA</p>

Toraks spēji pamodās, lai gan nebija pat cerējis iemigt.

Ugunskurs bija gandrīz izdzisis. Plaiksnošajā gaismā zēns sarāvās čokurā un raudzījās tumšā Meža neskaidrajās aprisēs. Nekas nebija redzams. Un nekas nebija arī dzirdams. Vai tas bija atgriezies? Vai tas tagad slēpās tur tumsā un skatījās uz viņu ar kvēlojošām, slepkavīgām acīm?

Toraks jutās iztukšots un nosalis. Viņš skaidri apzinājās, ka vajag paēst; roka smeldza, un acis no pārguruma sūrstēja, taču patiesībā viņš to nemaz nejuta. Visu nakti viņš bija sargājis egļu zaru būdu un skatījies, kā noasiņo tēvs. Kā gan tas varēja notikt?

Vēl tikai vakar vakar viņi zilajā rudens mijkrēslī bija uzslējuši nometni. Toraks par kaut ko pajokoja, un tēvs smējās. Pēc tam Mežs pārvērtās. Ķērca kraukļi. Čīkstēja priedes. Un no tumšajām koku pazarēm parādījās melna ēna milzīga, trakojoša un asinskāra lāča veidolā.

Pēkšņi viņiem blakus bija nāve. Niknā zvēra nagi. Rēcieni, kuri lika aizkrist ausīm. Vienā acumirklī nezvērs būdu bija sadragājis gabalu gabalos. Vienā mirklī tas lēveros saplosīja tēvam sānus. Un tad jau tas bija pazudis, izgaisdams Mežā tik klusi kā migla.

Kas tas par lāci, kurš uzbrūk cilvēkiem un aiziet, nepaņēmis līdzi medījumu? Kurš lācis tā rotaļājas ar laupījumu?

Un kur tas ir tagad?

Toraks pāri ugunskuram lāgā nevarēja redzēt, taču zināja, ka arī klajums ir izbradāts un tajā mētājas salauzti jaunie kociņi un sabradātas ērgļpapardes. Viņš saoda egļu sveķu un izārdītas zemes smaržu. Zēns dzirdēja, kā trīsdesmit soļus tālāk burbuļo strauts. Lācis varēja būt it visur.

Aiz muguras ievaidējās tēvs. Viņš lēnām atvēra acis un raudzījās dēlā, it kā to nepazītu.

Torakam sažņaudzās sirds.

- Tas… tas esmu es, viņš stomījās. Kā tu jūties?

Tēva kalsno, iedegušo seju bija pārvērtušas sāpes.

Vaigi kļuvuši pelēki, un ģints piederības tetovējumi uz tiem vīdēja zilimelni. Garie, melnie mati bija piesūkušies ar sviedriem.

Viņa brūce bija ļoti dziļa; kad Toraks neveikli mēģināja to aizbāzt ar ķērpjiem, viņš ugunskura gaismā pamanīja spīdam tēva zarnas. Torakam nācās sakost zobus, lai neapvemtos. Zēns cerēja, ka tētis to nepamanīs, bet viņš, protams, pamanīja. Tētis bija mednieks. Viņš ievēroja visu.

- Torak… viņš ieelsojās.

Tēvs pastiepa roku, un viņa karstie pirksti saņēma dēla plaukstu tik maigi, it kā Toraks būtu mazs bērnelis.

Zēns norija siekalas. Parasti dēli mēdz ķerties tēviem pie rokas, nevis otrādi.

Toraks centās izlikties lietpratīgs lai neizskatītos pēc puišeļa, bet gan pēc vīra.

- Man vēl ir dažas pelašķu lapas, viņš teica, ar brīvo roku parakņādamies savā ārstniecības augu dozē. Varbūt tās apturēs…

- Paglabā tās. Arī tev tek asinis.

- Nemaz nesāp, Toraks mānījās.

Lācis viņu tika triecis pret bērzu tā, ka viņš bija sadauzījis ribas un uzplēsis kreisās delnas virspusi.

- Torak, ej projām! Tūlīt pat. Pirms tas nav atgriezies.

Zēns lūkojās uz tēvu. Viņš atvēra muti, bet nespēja izdvest ne skanu.

- Tev tas jādara, tēvs pēc krietna brīža visbeidzot sacīja.

- Nē. Nē! Es nespēju…

- Torak, es mirstu. Ap saullēktu es būšu pagalam. Toraks sagrāba zāļu dozi. Ausīs dunēja.

- Tēt…

- Iedod man to, kas vajadzīgs nāvei. Un pēc tam panēm savas mantas.

Nāvei! Nē! Nē… Tēva seja bija skarba.

- Manu loku, viņš sacīja. Un trīs bultas. Tu paturi pārējās. Tur, kurp es došos, medīt ir viegli.

Toraka briežādas stulpiņā [1] bija caurums. Viņš piedūra ievainojumam īkšķa nagu. Kāja iesāpējās. Zēns centās pievērst uzmanību tai.

- Pārtika, tēvs ieelsojās. Kaltēta gaļa. Ņem… panēm to visu.

Torakam ceļgalos iemetās vājums. Viņš turpināja urbināt brūci. Zēns nespēja iztēloties tēvu dodamies nāves ceļojumā. Viņš nevarēja aptvert, ka paliks viens pats Mežā. Torakam bija tikai divpadsmit vasaru. Viens pats viņš nespēja izdzīvot. Viņš to neprata.

- Torak! Kusties!

Dusmīgi pamirkšķinājis acis, Toraks pasniedzās pēc tēva ieročiem un nolika tos viņam blakus. Viņš sašķiroja bultas, pret asajiem krama uzgaļiem sadurstīdams pirkstus. Pēc tam viņš uzmeta plecā bultu maku un loku un postažā sameklēja savu mazo, melno bazalta cirvīti. No lazdas lūkiem pītā soma uzbrukuma laikā bija saplēsta, tāpēc visu mantību nācās sabāzt azotē vai piesiet pie jostas.

Toraks pasniedzās pēc ziemeļbrieža ādas guļammaisa.

- Ņem manu, nomurmināja tēvs. Savu tu nekad neesi pacenties salāpīt. Un… samaini nažus.

Toraks bija pārsteigts.

- Tikai ne tavu nazi! Tas tev būs vajadzīgs!

- Tev tas noderēs vairāk. Un es jutīšos labāk, ja nāves ceļojumā man būs līdzi kaut kas no tavām mantām.

- Tēt, lūdzu, nevajag!

Mežā nolūza kāds zariņš.

Toraks strauji pagriezās.

Valdīja pilnīga tumsa. Visur, kur vien viņš raudzījās, rēgojās lāča ēna.

Ne vēsmas.

Ne putniņš neiečirkstējās.

Sprakšķēja vienīgi ugunskurs, un dauzījās viņa sirds. Pat Mežs bija aizturējis elpu.