Vikabrālis Tumšās senatnes Stāsti Pirmā grāmata

Pāri Augstajiem kalniem aizlidoja jauna vārna, kura, priecādamās par lidojumu, ķērca un dejoja debesīs. Aus­trumos kļuva dzirdama neskaitāmu soļu dipoņa. Toraks saprata, ko tas nozīmē. Tur uz līdzenumiem devās zie­meļbrieži. Mežā atgriezās dzīvība.

Zēns pagriezās un ieraudzīja, ka ceļš uz dienvidiem joprojām ir brīvs; viņš varēja doties atpakaļ pie Rēnas un Finkedīna, un Kraukļiem.

Tad ziemeļos aiz ledus blāķiem, kas aizsprostoja taku, aiz mākoņiem, kuros slēpās Pasaules Gara kalns, iegau­dojās vilks.

Tas nebija spalgais, saraustītais vilku mazuļa kau­ciens: tā bija jauna vilka plūstošā, aizrautīgā dziesma. Un tomēr tas neapšaubāmi bija Vilks.

Sāpes no Toraka krūtīm izlauzās brīvībā.

Kamēr viņš klausījās skanīgajā Vilka dziesmā, tai pie­vienojās vēl citas balsis: tās viļņojās gaisā augšup un le­jup, taču to vienīgo tīro un mīļoto balsi tās nepārmāca. Vilks nebija viens.

Toraka acis aizmigloja asaras. Zēns saprata. Vilks at­vadījās. Viņš negatavojās nākt atpakaļ.

Gaudošana beidzās. Toraks nolieca galvu.

-   Bet viņš ir dzīvs, zēns skaļi teica. Nozīme ir tikai tam. Viņš ir dzīvs.

Toraks vēlējās nogaudot atbildi: pateikt Vilkam, ka vini nebūs šķirti uz visiem laikiem; ka kāudien viņš atradīs iespēju, kā abiem būt kopā. Taču puisis nezināja, kā to pasacīt, jo vilku valodā nav nākotnes.

Tāpēc Toraks to pateica savā valodā. Viņš zināja, ka barabrālis nesapratīs, taču Toraks zināja arī to, ka dod solījumu ne tikai Vilkam, bet arī pats sev.

-   Kādudien, Toraks sauca, un viņa balss aizskanēja pāri mirdzošajiem Kalniem, mēs atkal būsim kopā. Mēs kopā medīsim Mežā. Kopā… viņam aizlūza balss. Es apsolu. Jo tu esi mans brālis Vilks.

Atbildes nebija. Taču Toraks to arī negaidīja. Viņš bija devis solījumu.

Zēns noliecās pēc saujas sniega, ar ko atvēsināt degošo seju. Sajūta bija laba. Viņš noliecās vēlreiz, lai paņemtu sniegu, ar kuru noberzt no pieres nāves zīmes.

Pēc tam viņš pagriezās un devās atpakaļ uz Mežu.

[1] stulpiņi ap kāju apliekami, zābaku stulmam līdzīgi apģērba gabali. (Šeit un turpmāk tulkotāja piezīmes.)

[2] akmens laikmeta cilvēkiem šeit ir trīs dvēseles: paša dvēsele, ģints dvēsele un pasaules dvēsele Nanuaka.

[3] usneja (usma longissima) ķērpis, kas ilgstošā laika pos­mā var izaugt līdz 9 m garš.

[4] narvalis (ari jūras vienradzis) vaļveidīgo kārtas zīdī­tājs; tēviņiem augšējā žokļa kreisajā pusē ir milzīgs ilknis; dzīvo Ziemeļu Ledus okeāna jūrās.