Vērmele

Sieviete runāja ar nelielu akcentu. Balss bija klusa un maiga, un izklausījās, it kā tā nekad nebūtu pacelta dusmās vai bildusi kādu nelaipnu vārdu.

Ageta neatbildēja. Viņa dzirdēja sev virs galvas skrāpēšanos pajumtu, kādam lielam dzīvniekam ar asajiem nagiem ķeroties pie dakstiņiem. Meitene atskatījās uz tumšo ieliņu un gribēja bēgt. Iela šķita nāvīgi klusa, traktiera troksnis bija aprimis. Likās, it kā visā pasaulē būtu palikušas tikai viņa un svešā sieviete.

-    Ageta, sieviete mierīgi atkārtoja, drīz man būs jādodas prom, bet tas, kas man tev jāsaka, ir svarīgi. No tā var būt atkarīga tava un arī tava tēva dzīvība. Es zinu, ka tu esi te, tāpēc nāc, meitiņ, laukā!

Sieviete negaidīja atbildi; viņa pagriezās un devās atpakaļ uz karieti. Kučieris uzkāpa pa pakāpieniem un ieņēma savu vietu, saņemdams cimdotajās rokās grožus un pirms brauciena uzsākšanas pieturēdams zirgus.

-   Pagaidiet! Ageta iesaucās.

Viņa izlēca no slēptuves un pieskrēja pie karietes durvīm.

-   Esmu šeit, es runāšu ar jums.

Karietes durvis atvērās. Ageta pamanīja uz košdzeltenajām ar melnu durvīm savādu rotājumu. Tā nebija augstmaņa emblēma, kādu viņa bieži bija redzējusi uz šādām smalkām karietēm, kas dārdināja pa Flītstrītu. Uz karietes durvīm greznojās liela, zeltīta saule un tajā košsarkana cilvēka acs, kas, šķiet, sekoja katram Agetas solim.

No karietes tumsas atskanēja klusa balss:

-   Kāp iekšā, Ageta! Mums jādodas nelielā ceļojumā, kas izmainīs tavu dzīvi.

Sievietes balss skanēja mierinoši. Ageta zināja, ka iekāpt karietē pie sveša cilvēka ir pilnīgs neprāts. Tā bija ņēmušas galu vairākas pazīstamas meitenes pazu­dušas un nekad vairs netika redzētas. Ageta atskatījās, uz jumta atkal bija dzirdamas liela kaķa skrāpēšanās skaņas. Ageta padevās liktenim un ātri iekāpa karietē. Pār muguru pārskrēja auksti drebuļi.

-    Kas tev liek drebēt aukstums vai nakts bailes? jautāja sieviete, pastiepdama pret Agetu cimdotu roku. Mani draugi kādu laiku tevi vēroja… Viņi domā, ka tu varētu mums palīdzēt, patiesībā viņi ir pārliecināti, ka tev ir viss, kas vajadzīgs, lai kļūtu par vienu no mums.

Durvis piepeši aizcirtās, un kariete traucās uz priekšu pa Linkolna apkaimes bruģētajām ielām.

Karieti izgaismoja maza lampiņa, tās deglis izstaroja tumšu dzintarkrāsas mirdzumu, kas krita uz jumta un zeltītajām durvīm. Sieviete vairākas minūtes klusēja. Viņa tikai skatījās caur savas maskas dimantiem rotā­tajām acu spraugām, nopētīdama Agetas sejā katru sīkumu.

-   Tev ir meles lūpas, sieviete skaļi ierunājās, lai varētu sadzirdēt cauri karietes riteņu klaudzēšanai. Vai tu, Ageta, melo?

Ageta saminstinājās.

-   Dažreiz, vina klusu atteica. Vai tad visi nemelo?

Sieviete pasmaidīja un ieskatījās meitenei acīs.

-   Tev ir zagles acis, viņa teica. Vai tu, Ageta, zodz?

-   Tikai tad, ja pati to vēlos, Ageta atcirta un paska­tījās uz karietes durvīm, apsvērdama bēgšanas iespēju.

Bet sieviete izstiepa kājas un novietoja tās starp Agetu un durvīm.

-   Es negribu, lai tu izkristu no karietes. Sievietes balss bija mainījusies. Vismaz pašlaik vēl ne. Mēs vēl neesam ar tevi beiguši.

-   Ko jūs no manis gribat? Ageta jautāja, cenzda­mās palikt mierīga un vēlēdamās, kaut Brigends būtu šeit un pārgrauztu sievietei rīkli.

-   Sēdi mierā, klausies un nedomā par lēkšanu laukā un bēgšanu! sieviete pavēlēja. Ja mēs būtu gribējuši tevi nogalināt, tad tas sen jau būtu izdarīts, tu būtu tikai vēl viena ielu klaidone, ko atrastu Temzā bēguma laikā…

Ageta neatbildēja. Karietei šūpojoties uz priekšu un atpakaļ, viņa uzmanīgi nopētīja sievieti. Stipri oda pēc dārga vīna, uzvēdīja anīsa aromāts. Ageta to bija jutusi jau agrāk, kad Bleiks bija atstājis uz galda savu maģisko Absinthium pudeli. Ageta bija noraudzījusies uz tumšzaļo šķidrumu, baidīdamās tam pieskarties. Meitene bija paostījusi vāciņu un sajutusi spēcīgu salda liķiera smaržu, no kuras sāka asarot acis un kura koda degunā. Tagad šī smarža nāca no sievietes drēbēm kā spēcīgs parfīms.

-   Uz kurieni jūs mani vedat? Ageta jautāja.

-   Netālu. Tev ir drošāk te, iekšā, nekā uz ielas. Es gribu, lai tu redzētu upi. Tas palīdzēs tev runāt. Sie­viete parakājās apmetnī un izvilka sudraba blašķi. Vai tu gribi mazliet iedzert? Tas sasildīs tev sirdi.

Viņa iesmējās un sniedza Agetai pilno blašķi.

Meitene aizgriezās. Viņai nebija nekāda pamata uzticēties šai sievietei.

-   Tā nav inde, sieviete noteica, noskrūvēja sud­raba vāciņu un pielika blašķi pie lūpām. Redzi? Vai tu domā, kas es gribu nogalināt pati sevi? Paņem to, mēs būsim draugi uz ilgu laiku. Tev būs jāiemācās man uzticēties, un pašlaik ir īstais brīdis sākt.

Sieviete piedāvāja dzērienu vēlreiz.

-   Ja mēs esam draugi, tad kāpēc es nedrīkstu redzēt jūsu seju? Ageta japtāja, piesardzīgi paņemdama blašķi.