Vērmele

-   Vai tu vari tās noņemt? sacīja vārga balss, kuru meitene nekad agrāk nebija dzirdējusi. No savas slēp­tuves Ageta nevarēja uztvert, vai runā vīrietis vai sie­viete. Balss bija gaiša, vāra un skaidra. Man nav ne spēka, ne vēlēšanās aizbēgt.

Tēvs atbildēja pēc gara klusuma brīža:

-   Goga kungs man teica, ka tad tu pazudīsi, pirms es paspēšu acis pamirkšķināt. Viņš teica: nekad nenoņem viņam ķēdes, citādi viņš aizlidos prom.

-   Kur tad es lidošu? Logiem ir aizbīdņi, un durvis ir aizslēgtas. Tad jau man jālien pa durvju apakšu vai caur žurkas alu, balss atbildēja.

-   Tu esi dīvains radījums, un tagad tu piederi man. Es samaksāju par tevi krietnu summiņu, un tu vari būt man ļoti noderīgs. Tikai pirms kāda mirkļa viens zināt­nieks teica, ka viņam varētu noderēt kāds tev līdzīgs. Bet pat viņš būs pārsteigts, redzot, kāds tu esi.

Kadmuss spēra soļus pa koka grīdu. Tēvam noliekot paplāti uz galda, Ageta dzirdēja katru viņa kustību.

-   Es atstāšu to šeit, ņem, ko gribi. Tev vajadzētu par dažām mārciņām pieņemties svarā. Tu esi kaulains puisis un neizskaties vesels. Es tevi nopirku zobu dēļ; tie izskatītos ļoti jauki, pārstādīti kādam kungam. Kadmuss iesmējās.

-   Kāds liktenis mani sagaida? Vai es te palikšu vien­mēr? balss vaicāja.

-   Tu būsi šeit tik ilgi, līdz es izlemšu citādi. Tu esi ļoti jauks radījums, un es tevi atklāšu pasaulei. Tevi padara īpašu tas, ka tu patiešām esi…

Ārdurvis atsprāga vaļā, un priekšnamā izcēlās kņada. Brigends sāka riet, bet brokastotāji metās laukā no ēdamistabas uz ielas. Kadmuss Lemjēns steidzās lejā no bēniņiem, un Ageta aizlavījās no kāpņu telpas uz savu istabu. Lejā, uz ielas, līgojās rati, un tajos klusu sēdēja kāds notiesātais, kuru pa Flītstrītas dub­ļiem veda uz karātavām Tiburnā. Metāla apkalumi uz lielo ratu riteņiem šļakstināja apkārt dubļus. Vīrieša skatiens bija piesaistīts īres nama bēniņstāvam. Tur, dzegas smailē, viņš uz mirkli ieraudzīja pavīdam pie netīrā loga piespiestu seju. Šajā īsajā mirklī notiesātā vīra sirds salūza divkārt. Vīrietis redzēja bēdīgo seju, kas pavīdēja logā. Tajā bija vairāk skumju nekā paša sejā, un viņš kaut kādā dīvainā veidā saprata, ka pret viņu liktenis ir saudzīgāks nekā pret cilvēku, kura acīs tikko bija ielūkojies.

4 Inigo sānielā

Blūmsberi laukumā tumšs, vientuļš stāvs atslējās pret vecu gobu. Sausās rudens lapas krita zemē kā zelta monētu duša. Cilvēks noklepojās, nospļāvās un savilka ciešāk mēteļa apkakli, lai pasargātu sevi no stindzinošā vēja, kas pūta lapas pa zemi. Piesardzīgā attālumā no svešinieka starp gobām ganījās dažas aitas. Vīrietis sūca garu māla pīpi, un viņa seju izgaismoja dzirksteles.

Svētā Jura baznīcas pulkstenis augstajā marmora tornī, kas slējās pāri ļaužu pilnajām ielām, nosita ceturtdaļstundu. Bija izplatījušās baumas, ka pusnaktī zemestrīce atkārtosies. Avīžzēni, ar kuriem bija pilnas ielas, izkliedza ziņas par notikušo nelaimi un centās pārliecināt pasauli saglabāt mieru. Pie kroga Buli and Mouth sapulcējušies cilvēki dzēra džinu un gaidīja vēl vienu pazemes grūdienu uzplūdu, kas satricinās mājas tāpat kā iepriekšējā naktī un padarīs debesis pilnīgi melnas. Tumši violetajās debesīs virs Temzas karājās spožs, jauns mēness, bet Holbornas padauzas staigāja pa ielām, sacēlušas garos krinolīna svārkus un aplikušas baltas plecu šalles, un apturēja katru kungu, cerot to iekārdināt.

Bleiks un Bonhems bija pavadījuši vakaru, iegri­muši sarunā. Viņi sēdēja pie vaļēja loga ceturtā stāva observatorijas telpā. Draugi bija ēduši ceptus baložus un makreles, nolobot no kauliem gaļu un atstājot uz šķīvju malām sakaltušo ādu. Kopā viņi gaidīja, kad debesis noskaidrosies. Spēcīga pūsma izklīdināja māko­ņus, paverot skatienam debesis.

Bleiks rīkojās ap garo misiņa teleskopu, cenzdamies noregulēt lēcas tā, lai viņi varētu redzēt komētu. Vēr­melē bija visa viņa nākotne un slava. Pirmoreiz dzīvē Bleiks baidījās, ka māna pats sevi, ka tas varētu būt traips uz lēcām vai atspulgs no kādas tālas gaismas. Tuvojoties pusnaktij, viņš vēl izmisīgāk vērās tele­skopā, cerot pie apvāršņa ieraudzīt komētu.

Bonhems, gribēdams nomierināt draugu, pacietīgi gaidīja. Viņš vēroja, kā Bleiks noregulē lēcas un tele­skopa augstumu un tad pēc brīža sāk visu no jauna.

-   Tā atrodas savā vietā, Sabien. Acis tevi nevīla. Uzticies sev! Tiklīdz pienāks pusnakts, zvaigzne uzlēks un tu redzēsi to vēlreiz, viņš centās runāt mierinoši.

-   Pagaidīsim, Bleiks atbildēja, atvirzījies no tele­skopa un atvēris lielu skapi istabas tālākajā galā. Man tev kaut kas jāparāda, un pašlaik ir īstais brīdis.

Bleiks izņēma no plaukta lielu, zīdā ietītu saini, aiz­gāja atpakaļ uz istabas vidu un novietoja priekšmetu uz galda. Kad viņš lēnām attina saini, Bonhems satraucās arvien vairāk.

-   Sī ir tā grāmata, īzak. Tā uzrakstīta tik sen, ka neviens nezina, kāds prāts to iedvesmojis, Bleiks noteica. Es nekad nedomāju, ka pienāks diena, kad tā nonāks manā mājā, bet te nu tā ir, un man jāpateicas zvaigznēm, ka man tā atnesta.