Vērmele

Tieši šajā mirklī Svētā Jura baznīcas pulkstenis aug­stu tornī sāka sist pusnakti. Ageta atgrūda vīrieti un skrēja uz Inigo sānielu. Ļaudis Holbornas ielās apstājās un vērās debesīs, gaidot vēl vienu triecienu. Tālumā izšāva kuģa lielgabals, un pār Temzu pārvēlās pēr­kona dārdi. Londona apklusa un gaidīja. Skriedama uz sānielu, Ageta spiedās cauri cilvēku pūlim, kas stāvēja uz ielas. Neviens viņu neievēroja, nevienam nebija par viņu nekādas daļas visu acis bija pievērstas debesīm. Augstu virs pilsētas staroja jauns mēness, debesis bija noskaidrojušās, un Visumu kā sveces koku greznoja balti gaismas plankumi. Šajā skaistumā bija kas jauns. Šķita, it kā pasaule būtu piedzimusi vēlreiz un šī būtu tās pirmā nakts jaunajā tapšanā.

Ar divpadsmito pulksteņa sitienu Ageta iegriezās Inigo sānielā. Tā likās vēl šaurāka, tumšāka un drau­dīgāka nekā iepriekš. Uz sienas vēl aizvien vīdēja asins pēdas. Ageta minstinādamās spēra soļus un atskatījās. Viņa gāja pa ielas vidu un vērās apkārt, pastāvīgi gai­dīdama, ka kāds vai kaut kas izlēks no ēnas.

Ieliņu piepildīja troksnis no Kuģa traktiera. Bija dzirdamas vīru klaigas, kad tie izšķērdīgi riskēja kāršu spēlē. Spalgie smiekli, kas atbalsojās no akmens uz akmeni, padarīja ieliņu vēl baismīgāku.

No sodrējiem nomelnējušās sienas bija piesūkušās ar biezu, zaļu mitruma kārtu. Mazā lampiņa, kas karā­jās virs traktiera durvīm, raidīja tumsā tievu gaismas staru, kurš atspoguļojās līdz ceļgaliem dziļajā miglā. Ageta nevarēja redzēt, kur liek soli un vai zemajā miglā kas slēpjas. Gaisma virmoja viņai apkārt kā dūmu mutuļi, kas pieņēmuši bezsejas garu izskatu. Sī bija Inigo sānielas dziļākā, tumšākā daļa, un Ageta, meklē­dama ziņu no utu apsēstās vecenes, jutās ļoti vientuļa. Viņa zināja, ka meklētais atrodas visai tuvu, kaut pati īsti nesaprata, ko meklē.

Traktiera durvis atsprāga vaļā, un aukstajā nakts gaisā izripoja resns, vecs vīrs. Ageta paslēpās ēnā un vēroja. Vīrietis piecēlās kājās, atspiedās pret sienu un, stāvēdams paša radītajā peļķē, kas arvien palielinājās, apmierināti ņurdēja. Viņš nepamanīja Agetu, kas stā­vēja tikai dažu pēdu attālumā. Tad vīrietis atkal saoda lētā džina smaku un rausās gar sienu atpakaļ, līdz atrada traktiera durvis, atrāva tās vaļā un ieklunkurēja iekšā.

Ageta palika stāvam ēnā. Intuitīvi viņa zināja, ka nav viena. Pa labi mutuļoja zema migla, it kā uz viņas pusi virzītos kāds neredzams spēks. Viņai virs galvas, uz traktiera jumta, atskanēja tāda kā nagu skrāpēšanās pa vecajiem dakstiņiem. Šķita, ka viņai apkārt ieņemtu pozīcijas kaujas priekšpulks. Augšup pa kājām cēlās auksts mitrums, it kā miesu būtu sagrābušas slapjas rokas. Meitenei gribējās tikai bēgt, glābties un pagriezt laiku atpakaļ. Pusnakts bija garām, bet nekādas zīmes vēl aizvien nebija.

Tad viņa saklausīja tuvojamies karieti. Zirgi to smagi vilka pa ceļu no Linkolna pansijas puses. Ar metālu apkaltie riteņi dārdināja pa bruģakmeņiem arvien ska­ļāk. Gaismā, kas plūda no traktiera, Agetas redzeslokā nonāca četri zīdaini melni zirgi bēru galvassegās. Tie soļoja pa zemo miglu kā pa mākoņiem.

Zirgi vilka smalku karieti. Kučieris sēdēja uz bukas, sacēlis ceļojuma mēteļa apkakli, un aizmugurē stāvēja divi sulaiņi nāves baltām sejām pūderētās parūkās. To formas tērpi bija apdarināti ar zeltītām auklām un apzeltītiem uzplečiem. Kariete apstājās pie traktiera, aizsprostojot ieeju. Ageta no savas tumšās slēptuves skatījās, kā kučieris nopēta apkārtni un tad uzmanīgi nokāpj no sava augstā sēdekļa, atver karietes durvis un paliecas iekšā. Meitene dzirdēja klusus čukstus. Vīrietis, vilkdams pa zemi garo, melno mēteli, pie­gāja pie traktiera durvīm un pārlūkoja ielu. Tas bija maza auguma cilvēks līkām kājām, kurš ejot gāzelējās. Viņš Agetai atgādināja resnu, nelidojošu putnu, kādu viņa bija redzējusi Pikadili zvērnīcā. Tā lielais, resnais vēders bija izspiedies no mēteļa priekšas un padarīja viņa gaitu nedrošu. Kādā vietā vīrietis paklupa un, tik tikko noturējies kājās, atbalstījās pret glumo sienu.

Vīrietis ilgi un cieši lūkojās tumsā. Ageta bailēs pie­spiedās pie sienas, gaidot, ka viņu satvers vecenes roka.

Vīrietis atradās tikai pēdas attālumā un tomēr viņu neredzēja. Tas pagriezās, aizšļūca atpakaļ pie karietes un atkal ieliecās pa durvīm.

Ageta redzēja, kā no karietes izkāpj slaida sieviete, tērpusies garā, melnā samta apmetnī ar kapuci. Apmet­nis novizēja lampas gaismā, ar katru kustību sakusti­not miglu. Sievietei bija tīģera maska ar resnām, mel­nām ūsām, kas izvirzījās uz āru no abiem vaigiem. Katra svītra bija izrotāta ar dārgakmeņiem, un ap acīm spīguļoja zilu dimantu loks. Pusgaismā mirgoja viņas garais, bālais kakls.

Sieviete paskatījās uz ielu un iesaucās:

-   Ageta! Ageta Lemjēna… Man ir tev ziņa!

Ageta mēģināja piespiesties tuvāk pie sienas, bet sieviete pamāja sulaiņiem nokāpt no karietes.

-   Nāc laukā, Ageta, vai arī mani vīri ies un atradīs tevi. Es negribu tev nodarīt neko ļaunu, tu vari man uzticēties.