Vērmele

-   Ja es varētu redzēt to radījumu, tad noticētu. Gadiem esmu meklējis slepeno vietu, kur mājo dvēsele. Esmu pētījis visu rasu mirušo anatomiju, meklējot, kur slēpjas dvēsele. To nevarēja atrast ne smadzenēs, ne iekšās. Tās apmešanās vieta nav arī sirds, un varētu domāt, ka dvēsele nemaz neeksistē. Bet visu mainītu eņģeļa, īsta, dzīva eņģeļa parādīšanās. Vai tu tādu radī­jumu zini? Sarapuks nepacietīgi taujāja, un viņa acis katrā Lemjēna kustībā meklēja kādu slēptu mājienu.

-   Es varu tev to parādīt…

Auksta vēja brāzma nograbināja istabas logus un uzpūta uguns izdegas, un tieši tajā brīdī noklaudzēja ārdurvis.

Lemjēns raidīja Sarapukam skatienu, kas lika viņam apklust.

-   Kas tur ir? viņš nokliedzās gaitenī. Kas mūs tur modina tik vēlā stundā? Līdz rītam ēdiena nebūs!

-   Es aizkavējos, tēvs, Ageta atteica. Mani aiztu­rēja Bleiks, un ceļš no Blūmsberi bija pārpildīts ar cil­vēkiem, kuri gaidīja vēl vienu zemestrīci. Vai tu redzēji jauno mēnesi?

Meitene, paslēpusi roku svārkos, runāja ātri, cerot mainīt sarunas tematu.

-   Iešu uzreiz gulēt, viņa uzsauca no gaiteņa.

-   Esi jau par lielu, lai sasveicinātos ar savu veco tēvu, Ageta? Ienāc un pasaki mums arlabunakti! Kad­muss teica.

Ageta apstājās istabas durvīs. Viņa uzsmaidīja tēvam un pamāja ar galvu Sarapukam.

-   Ejot pa krastmalu, tev, Ageta, vajadzētu būt uzma­nīgai. Tā ir vieta naktsputniem un ielasmeitām, nevis tādām jaunām, smukām meitenēm kā tu. Sarapuks uzmeta viņai skatienu.

-   Tam, kas aiztiktu manu Agetu, vajadzētu būt dros­mīgam cilvēkam, piebilda viņas tēvs. Vai arī muļ­ķim. Viņa spēj dot spēcīgāku belzienu nekā jebkurš nekaunīgs kauslis.

Lemjēns pacēla dūres, attēlojot kautiņu.

-   Nāc, Ageta, parādi viņam savu labo āķi! Aizvāc šo lamzaku no mana tuvuma! Lemjēns sparīgi dunkāja gaisu.

Ageta palika stāvam pie durvīm. Viņa noslēpa labo roku tēva skatienam, negribēdama, lai tas ierauga apdeguma zīmi uz plaukstas.

-   Es labāk iešu gulēt. Šodien esmu pietiekami strā­dājusi, meitene strupi atteica.

-   Nāc šurp, meitēn! Lemjēna tonis kļuva uzstājīgs. Nāc, pacīnies ar savu večuku!

Zinādama, ka vaļā netiks, Ageta iegāja istabā, turē­dama labo roku aiz muguras. Viņa negribēja skaidrot, kā radies apdegums uz rokas.

Trulā sāpe atgādināja par Hezrīnu, karieti un Absin­thium. Viņa pienākuma pēc viegli iebelza tēvam ar kreiso roku, cenzdamās netrāpīt un cerēdama, ka otru roku viņš nepamanīs.

-   Ar izjūtu, meitenīt, sit pa īstam! Kadmuss savilka dūri. Uz priekšu, meitenīt, tu vari to labāk!

Viņš belza pa gaisu ar tādu sparu, ka Ageta atlēca nost.

Instinkts un ilgie cīņu gadi lika viņai reaģēt ātri. Neko nedomādama, meitene belza ar dūri tēvam pa vienu sejas pusi. Viņš smiedamies atzvēlās atpakaļ.

-   Es tev teicu, ka viņa prot kauties! Lemjēns, atme­tis aizsardzības pozu, dziļi ievilka elpu. Mana Ageta ir īsta cīnītāja. Es viņai iemācīju sevi aizsargāt taupīju žagarus un lutināju.

No šiem vārdiem un ievainojuma sāpēm Ageta sa­viebās.

-   Vai kaut kas nav kārtībā, meitēn? Tev grūti iebelzt savam večukam? Kadmuss paskatījās uz Sarapuku un iesmējās.

Ageta saķēra roku, aizturēdama asaras.

-   Es apdedzināju roku ar sveci, viņa sacīja. Tā uzkrita man uz plaukstas.

-   Ļauj man paskatīties, iejaucās Sarapuks. Esmu ārsts, varu palīdzēt.

Pirms meitene paspēja iebilst, viņš paspēra divus soļus, saķēra viņas roku un atlieca pirkstus, atsedzot sveces gaismā plaukstu. Viņam pretī vērās acs formas jēlums, no tumši melnās līnijas ap asinssarkano centru sūcās zaļas gļotas.

Sarapuks ātri aizgrieza roku, lai Agetas tēvs to nere­dzētu.

-   Turi to apsietu, īpaši naktī, un nerādi nevienam! viņš nočukstēja, aplicis meitenei roku un pievilcis sev tuvāk. Un turies pa gabalu no vietas, kur to ieguvi. Viņi gribēs no tevis vairāk, nekā tu spēj iedomāties.

-   Kas tur ir? Ļauj man paskatīties! Lemjēns asi uzkliedza. Viņa ir mana meita, man vajadzētu zināt.

-   Tur nav, ko zināt, Kadmus. Viņai tā jātur aptīta un to nevajag nevienam rādīt, pat tev ne. Ageta ir apdedzinājusi roku; viņai tā jāapsaitē un nevajag darīt neko tādu, kas situāciju padarītu sliktāku. Sarapuks paskatījās uz meiteni. Kā tavs ārsts iesaku aptīt to ar drēbi un iet gulēt. No rīta tu jutīsies labāk. Es tev atnesīšu kaut ko pret sāpēm.

Ageta pavērās tēvā. Pēc tā skatiena viņa saprata: tēvs zina, ka viņu māna.

-   Labāk dari, kā saka dakteris Sarapuks, un ej gulēt. No rīta es tevi pamodināšu. Tagad pazūdi!

Ageta, šūpodama roku, izgāja no istabas. Lemjēns aizcirta aiz viņas durvis. Būkšķis atbalsojās visā mājā.

-   Tāda jezga ap vienu apdegumu, Dagda! Vai esi pār­liecināts, ka tur nav kas cits? Lemjēns jautāja.

-   Protams. Esmu redzējis daudzus apdegumus, un šis ir tipisks. Tagad pastāsti man, kā tur ir ar to eņģeli! Ar to nu tiešām var izcelties liela jezga.

-   Vispirms iedzersim un pagaidīsim, līdz skuķis tiek pie miera. Tad es tevi aizvedīšu uz vietu, kura ir tik tuvu debesīm, cik vien mēs jebkad varam nokļūt, Lemjēns atbildēja.