Vērmele

Bonhems pārsteigts raudzījās uz grāmatu biezos ādas vākos ar seniem zeltītiem uzrakstiem un laikazoba skar­tām lapām. Bleiks pāršķīra lappuses, līdz nonāca pie grāmatas sestās nodaļas beidzamajai lappusei. Viņš pielika pirkstu pie uzraksta malas.

-   Lūk, paskaties! Tā ir taisnība! Viņš nolasīja vār­dus Bonhemam: "Vērmele, spožā zvaigzne, nokritīs no debesīm, un daudzi mirs no tās spožuma." Tā nāk pie mums, īzak, mēs esam pirmie, kas to redz, un neko nevaram izdarīt, lai to apturētu.

Doktora acīs kvēloja satraukums, kas robežojās ar vājprātu.

-   Mums vajag par to pastāstīt pasaulei, bet baidos: ja mēs to izdarīsim, ļaudis pārņems šausmas un iestāsies tādas jukas, kādas nekad agrāk nav redzētas. Bet, ja izrādīsies, ka tā nav taisnība, mani uzlūkos par lielāko muļķi, kāds jebkad dzīvojis.

-    Nelāgi gan šā, gan tā, Bonhems noteica, ar sajūsmu nolūkodamies uz Nemorensis. Tev tas kādam jāizstāsta, un kam gan labāk, ja ne biedrībai? Vai tu zini, kur piezemēsies komēta, ja tā trāpīs Zemei?

Bonhems šķirstīja grāmatu, cenzdamies atšifrēt savā­dos burtus un aprēķinus, kas bija iegravēti katrā lappusē.

-   Ja komēta trāpīs debesu atmosfērā, tā sadalīsies tūkstoš gabalos, Bleiks atbildēja. Tie bombardēs Zemi, un, pēc maniem aprēķiniem, viss no Parīzes līdz Londonai tiks sagrauts, jūras saindētas un Zemi vese­las paaudzes mūža garumā pārklās tumsa.

Tad viņš pavērās uz Bonhemu, kura seja vīdēja sve­ces gaismas ēnā.

-   Kā gan es varu par to stāstīt biedrībai? Tas ir pulciņš pārbarojušos intelektuāļu, kam patīk klausī­ties pašiem savā balsī. Viņi visi nospriedīs, ka esmu stulbs. Bleiks nervozi soļoja pa istabu.

-   Tā nebūs, ja mēs viņiem izstāstīsim par atklājumu. Mēs varam atvest šurp lordu Flembergu, parādīt viņam komētu, un pārējie viņam noticēs. Varu to noorganizēt nākamajā naktī. Ja mēs gaidīsim ilgāk, tad kāds cits var uzstāt, ka komētu atklājis viņš. To esi paveicis tu, Sabien, šajā mirklī ir apkopots viss tavs darbs un aprē­ķini, un to nedrīkst velti izšķiest. Bonhems satvēra Bleika roku un cieši paspieda. Šonakt tevi apsveicu es, rīt to darīs biedrība, un tad tavu ģeniālo atklājumu ieraudzīs visa cilvēce. Kas zina, varbūt Nemorensis izmainīs pasauli, un tu esi tas, kuram uzticēts nodot šīs zināšanas mums.

Lejā, laukumā, svešinieks novēroja māju, raudzīda­mies augšup uz atvērto logu. Garām brauca karietes, un naktssargs pie katra soļa iedūra zemē nūju. Neviens neredzēja tumšo ēnu zem gobas vai kvēlojošās māla pīpes spīdumu.

Ageta dzirdēja riņķveida kāpnēs atbalsojamies Bleika balsi. Viņa atvēra mazās sētas durvis, kas veda uz ieliņu aiz laukuma. Kreisajā pusē viņa redzēja Holbornas gaismas, kas meta uz māju sienām baisas ēnas. Veco sievieti nekur nemanīja. Meitene paskatījās uz Brigendu un tumsā pasauca suni vārdā. Viņa bija viena.

Vienā mirklī Ageta izlēma izskriet uz ielas. Viņa sacēla garo svārku priekšmalu un aizsprauda to aiz priekšauta, un ciešāk ietinās plecu lakatā. Tad metās uz priekšu, ar kājām klaudzinādama pa bruģakmeņiem un šļakstinādamās pa dubļiem. Meitene traucās tuvāk gaismai, jo zināja, ka tur, ļaužu pūlī, kas piepildīja Hol­bornas ielas, vina būs drošībā.

Tad no iztēles dziļumiem uzvilnīja nelāga doma, ka viņai kāds seko kāds tumšs radījums, kas lavās pakaļ, pūzdams viņai mugurā ļaunu elpu. Augošā baiļu sajūta atņēma Agetai visus spēkus; seja sastinga, it kā viņu būtu sagrābušas aiz rīkles iedomātas rokas, aizžņau­dzot elpu. Kad pēc viņas sniedzās iedomāti pirksti, matiņi aizmugurē uz kakla saslējās stāvus. Steigdamās arvien ātrāk, meitene skatījās zemē, lai nepakristu. Viņai izlauzās baiļu kliedziens.

Pēkšņi Ageta palika uz vietas kā zemē iemieta un novēlās zemē. Visapkārt valdīja Holbornas troksnis. Viņa pacēla acis, apdullusi no kritiena. Pār viņu bija nolie­cies vīrietis, tērpies no galvas līdz kājām vistumšākajā melnā. Vīrieša garie svārki bija apmaloti ar smalku zelta diegu, kas saskanēja ar zābaku biezajām, zeltītajām sprā­dzēm. Viņš skatījās lejup uz meiteni un pastiepa roku.

Maziem cilvēkiem vajadzētu skatīties, kur liek kāju, vīrietis sacīja zemā balsī ar akcentu, kādu Ageta nekad agrāk nebija dzirdējusi. Ir ļoti vēls, un te staigā pilsoņi, ar kuriem tu negribētu saskrieties.

Svešais viegli pasmaidīja un piecēla Agetu kājās.

Meitene aplūkoja viņu: tas bija vairāk nekā sešas pēdas[3] garš vīrietis ar lielām, zaļām acīm, kas raudzījās no melnās cepures apakšas. Svārku apkakle nakts vēsumā bija saslieta uz augšu. Ageta mēģināja atbrīvot roku, bet vīrietis to cieši saspieda.

-Tik silta, tik mīksta… Svešais ieskatījās viņai acīs. Tu esi meitene, kura daudz zina. Tik jaunai būt­nei kā tu tas varētu būt bīstami.

Vīrietis atlaida tvērienu. Ageta nekustējās. Viņa bija kā ieaugusi zemē un nezināja ne to, kas viņš ir, ne arī to, no kurienes tas uzradies.

-   Redzu no tavas sejas, ka tev jāsatiekas ar kādu, kam tu negribi likt gaidīt. Vai es drīkstu tevi pavadīt uz šo satikšanos?

-   Jūs esat traks, vai arī jūsu smadzenes ir saēduši tārpi?! Ageta nikni atcirta.