Vērmele

Priekšnamā ieplūda viesi, kas gaidīja savu ēdienu un kopā ar Brigendu grūstījās par vietu pie uguns. Ageta izlauzās viņiem cauri un atslēdza durvis uz lielo ēdamistabu, kas aizņēma gandrīz visu mājas rietumgalu. Istabā bija vēsi; tikko iekurtā uguns pārvērta mit­rās ogles karstumā. Tā izdalīja biezus, brūnus dūmus, kas tiecās nonākt plašajā skurstenī un tad izplūst ārā oktobra saulē.

Visā istabas garumā stiepās garš galds, un tam apkārt bija salikti koka krēsli. Galdu izgaismoja četri lieli sveč­turi. Dzeltenīgās sveces jau kādu laiku bija degušas, un telpa oda pēc cūku taukiem. Sveces meta uz galda gaismas pusloku, bet zem tā bija tumsa un akmens grīda. Ageta atstūma vaļā smagās durvis. Garastainie radījumi metās uz telpas tālāko galu un paglābās zem grīdas dēļiem.

Cilvēku plūsma iestūma meiteni telpā. Šeit bija sapulcējušies noplukušie, pagrimušie, kuri no augstāka stāvokļa nonākuši renstelē. Starp tiem bija ielu māksli­nieki, balamutes un arī kāds cilvēks, kurš apgalvoja, ka ir sists krustā, un par sešiem pensiem rādīja publikai nedzīstošās zīmes. īres ņams bija lēts: kopējas gultas ar samazgu spaini apakšā un ceturtdaļpensa apmešanās vietas tiem, kuri negrib likties guļus. Šie apmeklētāji atpūtināja gurdos kaulus, nometušies ceļos un atspie­dušies pret garu virvi, kas stiepās no vienas sienas līdz otrai. Viņi karājās tajā, lai nebūtu jāsēž uz aukstās akmens grīdas, un, kā daudzi putni, kas guļ karājoties, lēnām iešūpojās neērtā un saraustītā miegā.

Steigšus tika piegādātas brokastis. No virtuves atnesa karstas gaļas šķēles, mazus, apaļus maizes kuku­līšus un māla krūkas ar džinu. Kāras rokas trokšņaini stiepās pēc ēdiena, ķerot mīklā ieceptos gaļas gabalus, kas maksāja peniju, un noskalojot ēdienu ar lēto džinu no krūkām.

Ageta gaidīja pie galda, lai pārliecinātos, vai visi ir paēduši un vai neviens nepaņem vairāk kā savu daļu. Manpurdi kungs ietina rokas divos sarkana auduma gabalos, lai apsegtu koši baltos pārsējus, kas slēpa asi­ņojošās zīmes. Meitene viņu aplūkoja tuvāk. Viņš nekad nelāva nevienam skatīties uz šīm zīmēm bez samaksas. Skatoties, kā viņš ēd, Ageta redzēja, ka viņam patiešām sāp: celdams pie mutes maizes gabalu, vīrietis turēja rokas neērtā pozā. Ageta pārlauza mazo, stingro mai­zes klaipiņu, paņēma no šķīvja gaļas šķēli un ielika to klaipiņā, tad pasniedza to Manpurdi un pasmaidīja. Vīrietis atzinīgi pamāja ar galvu.

Agetai reliģija nebija nepieciešama. Kā gan mīlošais Dievs varēja turēt viņu tādā nabadzībā? Viņai nebija vajadzības un vēlēšanās redzēt zīmes uz Manpurdi rokām. Viņai tās neko nenozīmēja, tās nebija tik intere­santas kā vienkupra kamielis, kuru viņa bija redzējusi pie Goga zvērnīcas. Tas bija noķerts Babilonas drupās un atvests pāri Arābijas tuksnešiem. Manpurdi kungs viņai bija tāds pats kumēdiņu rādītājs kā citi, kas miti­nājās šajā mājā. Te bija dzīvojis zēns ar vaboles ādu, sieviete ar trim rokām un meitene ar tik lielām ausīm, ka to dēvēja par ziloņcilvēku. Ageta bija redzējusi tos visus. Viņi tika pirkti un pārdoti šajā pašā istabā un tad izrādīti privātos priekšnesumos, gadatirgos un Voksholas dārzos.

Ageta zināja, ka dažus no šiem dīvainajiem radīju­miem ir izveidojuši paši cilvēki. Reiz viņa bija redzējusi vīrieti, kuram sejā bija iespraustas pīles spalvas. Viņš apgalvoja, ka ir pa pusei ērglis. Kāds cits bija noslīpējis zobus, lai tie atgādinātu vilka ilkņus, un nokrāsojis ādu ar tēju.

Manpurdi kungs bija citāds. Viņš bija rāms un laipns un nepiešķīra sev īpaši lielu nozīmi. Viņam bija tikai šīs asiņojošās rētas, kuras nekad nesadzija, un stāsts par to, kā vienu nakti tās uzradušās vīzijā un viņš lūdzies, lai šī vīzija beidzas.

Istabā lēnām ienāca Dagda Sarapuks un apsēdās galda galā. Uzlikdams sev ēdienu, viņš paskatījās uz Agetu un pasmaidīja, tad pieliecās pie Manpurdi un kaut ko pačukstēja, bet meitene nedzirdēja, ko.

Ageta pamanīja, ka tēvs ir atstājis virtuvi un nes paplāti ar ēdienu uz augšstāvu. Viņš paskatījās uz meitu ar skatienu, kas nozīmēja, ka viņai jāatgriežas pie darba.

Mums ir kāds viesis, īpašs viesis. Dzejnieks. Viņš ieradās iepriekšējā naktī un nevēlas, lai to traucē. Viņš paliks savā istabā. Tikai es varu aiznest viņam ēdienu. Vai saprati?

To teicis, Kadmuss slampāja pa kāpnēm uz mājas pašu augšu. Ageta sekoja pa gabalu. Meiteni bija iein­teresējusi tēva rīcība, un viņa ieklausījās tā soļos. Kad tēvs bija uzkāpis līdz augšstāvam, viņš uzlika paplāti uz maza galdiņa un izņēma no kabatas atslēgu. Ageta paslēpās aiz sienas kāpņu pagriezienā. Viņa dzirdēja, kā slēdzenē tiek ielikta atslēga un ātri pagriezta. Durvis ar čīkstoņu atvērās. Meitene aizturēja elpu, lai varētu visu dzirdēt.

-Vai tu kaut ko ēd? viņa skaidri dzirdēja tēvu sakām. Te ir maize ar gaļu. Es atnesu tev ūdeni, man likās, ka tādi kā tu nedzer džinu.

Atbildes nebija. Ageta sāka atkal elpot tik klusu, cik vien spēja, un ieklausījās katrā skaņā, jo cerēja gūt kādu nojausmu par to, kas mitinās bēniņu istabā. Tad atskanēja ķēžu vilkšana pa koka grīdu.