Vērmele

Lielākajam, resnākajam gailim uz pamatīgās gal­vas bija lieliska melna sekste. Gailis lēkādams iecirta nagus mazākajā putnā, kurš bija nokritis dubļos, un sekste svaidījās no sāna uz sānu kā melna cepure. Kad melncepures gailis uzlēca uz sava upura un cirta tam ar nagiem un knābi, puikas sajūsmā spiedza. Laupījums tik tikko spēja pakustēties. Nāve bija atnākusi ātri. Vecākais zēns paņēma uzvarētāju putnu aiz asiņaina­jām kājām un sajūsmā pasvieda to gaisā. Beigto gaili bērni uzmanīgi pacēla no dubļiem, un sīkie pirkstiņi meklēja tā ievainojumu. Tad to atkal nometa zemē. Gaiļa spārni pavērās un galva noliecās uz sāniem, no knābja izsūcās viena vienīga asins lāse.

Šķita, ka Flītstrītas ļaudis ir aizmirsuši visas bailes un domas par zemestrīci. Bija noticis kaut kas nesa­protams, šausmīgs murgs, bet nu tas bija galā. Dzīve atgriezās ierastajās sliedēs. Uz dubļainā ceļa mētājās avīžu lapas; uz ielas drūzmējās zirgi ar ratiem, un kučieri izlēca no tiem ar mezglotām pātagām rokās. Pa dubļiem skrēja vīri ar palankīniem, kuros aiz cieši noslēgtiem logiem sēdēja viņu slepenie pasažieri.

Ceļu! tie sauca, lauzdamies cauri pūlim.

Agetai visapkārt valdīja steiga; ausis plēsa pušu ielas troksnis. Sirds strauji sitās, un sejā vēl joprojām varēja just cimdotās rokas smaku. Meitene paspēra malā beigto gaili un nogrūda no ceļa puikas. Kad tie metās atpakaļ, Brigs ierūcās, un bērni atkāpās, zinā­dami, ka suns labprāt iecirtīs zobus viņiem miesā. Agetai priekšā pavērās mājas noplukušās sarkanās durvis. Virs durvīm bija izkārtne: Lemjēna nams. Izīrē mēbe­lētas istabas. Laipni lūdzu tīrīgus viesus!

Iekšā virmoja ceptas jēra gaļas smarža. No virtuves priekšnamā plūda skaņas, kādas rodas, kapājot gaļu. Brigs apmetās pie uguns otrpus kāpnēm, brīdi skrāpē­jās pa grīdu, tad apgūlās un raudzījās liesmās.

Pirms tikties ar tēvu, Ageta noslaucīja no sevis putekļus un netīrumus. Cauri metāla šņakstēšanai, atdalot gaļu no kauliem, atskanēja tēva balss:

-   Ageta, vai tā esi tu? Ageta! Nāc šurp! Tev jāaiznes ēdiens uz Ņūgeitas cietumu. Puse pilsētas ir kļuvusi traka, bet otra puse ir izsalkusi, tā ka nāc ātrāk šurp!

Kadmusam Lemjēnam bija skarba, dārdoša balss. Viņa balsī un izskatā nebija itin nekāda maiguma. Tas bija garš, brutāls vīrs ar tieviem, sprīdi gariem pirkstiem. Sejas vienā pusē uz deniņiem viņam bija liels, uztūcis izaugums, kas deformēja uzaci un cieši savilka sejas ādu.

Ageta ātri iegāja virtuvē. Kadmuss stāvēja pie gara koka galda istabas vidū, viņa priekšauts bija notriepts ar asinīm un taukiem. Melnā cepeškrāsns izvirda dūmus un karstumu. Tas padarīja mīkstas vaska sveces, un acīs koda apsviluši tauki no jēra gaļas, kuru viņš patla­ban cepa. Līdzās bija pavards ar biezu koka apšuvumu, katls ūdens vārīšanai un dzelzs malkas statīvs. Uguns dega spoži, raidīdama telpas tumšajos stūros karstus dzintarkrāsas gaismas viļņus.

Kadmuss skaldīja spītīgu stilba kaulu, kurš negri­bēja lūzt pušu, un nepacēla acis.

-   Kas par nakti! Tikko biju ticis gultā, kad sākās tas vājprāts. Izvēlos uz grīdas, noripoju pa kāpnēm, un kopš tā laika visi tie ļautiņi nāk pie manām durvīm, prasīdami ēst. Viņš dauzīja kaulu vēl stiprāk, tā ka pa istabu lidoja šķēpeles. Dīvains dienas sākums, skuķi. Man tas nemaz nepatīk.

Viņš ar asinīm notraipītu roku noslaucīja no pieres sviedrus. Tēvs ieskatījās Agetai sejā un redzēja meite­nei uz lūpām jautājumu par māti.

-   Viņa ir gultā, esot drudzis. Es saku: viņa dzer pārāk daudz džina.

To teicis, viņš pacēla virs galvas biezo, plakano as­meni un ar visu spēku cirta pa kaulu. Tas pārlūza divās daļās, un gaļas nazis iecirtās galdā.

Kadmuss atviegloti nopūtās un iesmējās.

-   Visi grib tikai gaļu mīklā, un par peniju gabalā viņi to arī dabūs.

Tēvs paskatījās uz Agetu. Citkārt viņa nekad nebija tik klusa.

-   Vai tu esi mēli norijusi? viņš asi jautāja.

-   Man vajag pagulēt. Bija gara diena un īsa nakts. Bleiks grib, lai krēslā es atgriežos. Viņš nevar ciest sveču aizdedzināšanu.

Ageta nevarēja stāstīt tēvam, kas noticis. Viņš nekad nenoticētu šim stāstam un smietos par meitu. Tēvs vienmēr par viņu smējās. Meitene cerēja, ka šoreiz tēvs liks viņai mieru, ļaus pagulēt un viņa varēs viena stāties pretim savam liktenim.

-   Vēl ir daudz laika gulēšanai. Vispirms jāpadara darbs, jo darbs ir nauda, Kadmuss siekalodamies runāja un ielika karstajos taukos jēra gaļas šķēli.

Gaļa sprakšķēja un sačokurojās kraukšķīgos gaba­liņos. Ar vienu roku viņš atvēra melnās cepeškrāsns durtiņas. No košsarkanajām oglēm istabā ieplūda kar­stuma vilnis. Viņš paņēma no galda trauku ar gaļu, ieslidināja to krāsnī un apmierināts aizcirta durtiņas.

-   Kārtībā! Kadmuss noteica, pievērsdamies Agetai.

-   Kā klājas tam vecajam sunim Bleikam? Vai viņam vēl aizvien ir tik daudz naudas?

Ageta nometa maku uz galda; tas nokrita ar klusu būkški, un nožvadzēja monētas.

-   Es uzdrīkstējos paņemt tikai divus šiliņus. Šodien viņam nebija viesu. Vienu monētu es atradu viņa mēteļa kabatā, bet otru paņēmu no maka. Ageta pasmaidīja, apmierināta ar sevi.