Vecākais

-Viņa šodien tevis dēļ atteicās no visa, kas viņai piederēja, no visa, kas viņai bija dārgs. Elēna cieši ieskatījās viņam acīs. Esmu redzējusi puišus, kas pasviež mīļus vārdus jaunām meite­nēm, kā daždien pasviež graudus vistām. Tad meitas pūš un aiz laimes raud, un iedomājas, ka ir īpašas, bet pēc tam izrādās, ka puisim tas ir bijis vien nevērīgs uzjautrinājums. Tu, Roran, gan vienmēr esi bijis godīgs, taču vīriešu mantība mēdz pārvērst pat visprātīgākos vīrus dīžājošos ērzeļos vai viltīgās, glumās lapsās. Kā ir ar tevi? Jo Katrīnai nevajag nedz muļķi, nedz krāpnieku, pat mīlestību ne; viņai vairāk par visu ir vajadzīgs vīrs, kurš gādās par viņu. Ja tu viņu pametīsi, viņa kļūs par trūcīgāko cilvēku Kārva­hallā, kam nāksies dzīvot no draugu žēlastības vai ubagot. Zvēru pie asinīm, kas plūst manās dzīslās, es to nepieļaušu.

-   Un arī es to nepieļaušu, uzstāja Rorans. Ja es tā rīkotos, es būtu bezsirdis vai vēl kas ļaunāks.

Elēna pašūpoja galvu. Tieši tā. Neaizmirsti, ka tu esi solījis precēt meiteni, kura zaudējusi gan savu pūru, gan mātes man­tojumu. Vai tu saproti, ko Katrīnai nozīmē zaudēt visu? Viņai nebūs ne sudraba galda piederumu, ne linu palagu, ne mežģīņu, ne citu kārtīgā saimniecībā vajadzīgu lietu. Tās bieži ir vienīgās lietas, kas mums pieder, tās mātes nodod meitām kopš laikiem, kad cilvēki pirmo reizi ienāca Alagēzijā. Tās nosaka mūsu vērtību. Sieviete bez mantojuma ir kā… ir kā…

-   Ir kā vīrietis bez saimniecības vai amata, Rorans pabeidza viņas vietā.

-   Tieši tā. Liegt mantojumu tas bija nežēlīgi no Slouna puses, bet tagad tur neko nevar mainīt. Nevienam no jums abiem nav naudas vai kādu citu iztikas līdzekļu. Dzīve ir gana grūta arī bez šādām papildu klapatām. Jūs sāksiet tukšā vietā un ar tukšām kabatām. Vai šāda nākotne tevi nebiedē? Es jautāju tev vēlreiz un nemelo, jo citādi tu to nožēlosi līdz mūža galam: vai tu gādāsi par viņu bez aizvainojuma?

-   Gādāšu.

Elēna nopūtās un, nocēlusi no āķa krūku, kas karājās pie sijām, pielēja divas māla krūzes ar sidru. Viņa pastūma vienu krūzi uz Rorana pusi un apsēdās pretī jauneklim pie galda. Tad es ieteiktu tev uzcelt Katrīnai māju un parūpēties par pārticību, lai viņa un jūsu meitas varētu nekaunoties stāvēt starp pārējām Kārvahallas sievām.

Rorans iemalkoja vēso sidru. Ja mēs to piedzīvosim.

-   Tas gan. Viņa atmeta no pieres gaišo matu cirtu un papu­rināja galvu. Tu, Roran, esi izvēlējies grūtu ceļu.

-   Man vajadzēja panākt, lai Katrīna tiktu projām no Kārva­hallas.

Elēnas uzacs pavilkās uz augšu. Tad tāpēc. Par to strīdēties es negrasos. Vienu gan es nesaprotu: kāpēc tu nepateici Slounam par jūsu saderināšanos pirms šīrīta saķeršanās? Kad Horsts uzru­nāja manu tēvu, viņš uzdāvināja manējiem divpadsmit aitu, suķi un astoņus pārus kaltas dzelzs svečturu, nemaz nezinot, vai mani vecāki piekritīs viņa bildinājumam. Arī tev vajadzēja rīkoties šādi. Varēji taču izdomāt labāku pieeju nekā topošā sievastēva iekaustīšana.

Rorans sāpīgi iesmējās. Vajadzēt jau vajadzēja, bet, ņemot vērā nemitīgos uzbrukumus, visu laiku šķita vēl nav īstais laiks.

-   Razaki ir likuši mūs mierā teju sešas dienas.

Viņš saviebās. Tiesa, bet… tas bija… Ah, es pats nesaprotu! Rorans sarūgtinājumā trieca dūri pret galdu.

Elēna nolika savu krūzi uz galda un saņēma jaunekļa pama­tīgo dūri savās smalkajās rokās. Ja tev izdotos atrisināt dom­starpības ar Slounu tagad, pirms sakrājas garu aizvainojuma gadu smagums, tu padarītu savu un Katrīnas dzīvi daudz, daudz vieglāku. Rīt no rīta tev vajadzētu aiziet līdz miesniekam un palūgt viņam piedošanu.

-   Es neko nelūgšu. Viņam ne.

-   Roran, paklausies, ko tev teikšu. Ir vērts lūgties veselu mēnesi no vietas, lai ģimenē valdītu miers. Es to zinu no savas pieredzes tādas domstarpības var izpostīt saskaņu.

-   Slouns ienīst Kori. Viņš manī neklausīsies.

-   Tomēr tev vajadzētu mēģināt, Elēna nopietni teica. Pat ja viņš noraidīs tavu atvainošanos, vismazjtev nevarēs pārmest, ka neesi mēģinājis izlīgt mieru. Ja tu mīli Katrīnu, aizmirsti par savu pašlepnumu un izdari to, kas vajadzīgs viņai. Neļauj meitenei ciest par tavām kļūdām. Kalēja sieva izdzēra savu sidru, ar alvas kausiņu nodzēsa sveces un atstāja Roranu vienu sēžam tumsā.

Pagāja vairākas minūtes, pirms Rorans sadūšojās piecelties. Viņš pastiepa roku, noslidināja to gar leti, līdz sataustīja durvis, un devās augšup pa kāpnēm, vēl arvien skardams ar pirkstiem sienu raupjo apmetumu, lai nepakluptu. Nonācis istabā, viņš noģērbās un iemetās gultā.

Apskāvis ar vilnu pildīto spilvenu, viņš ieklausījās naksnīgās mājas klusajās skaņās: bēniņos čabinājās un brīdi pa brīdim iepīk­stējās pele, šad un tad nočīkstēja nakts dzestrumā atdziestošās sijas, istabas loga pārsedzi laiku pa laikam čukstus noglāstīja viegla vēja pūsma un… un tad gaitenī aiz viņa durvīm atskanēja klusu soļu švīksti.