Vecākais

-   Man ir visas tiesības. Rorans pamanīja, ka ap viņiem ir sastājies skatītāju loks, tāpēc nākamo teikumu pateica skaļi, lai to dzirdētu ikviens klātesošais: Mēs ar Katrīnu esam saderi­nājušies, un es nepieļaušu, lai kāds tā izturas pret manu topošo sievu! Pirmo reizi tajā dienā ciematnieki apklusa visi kā viens; pat ēzeļi neizdvesa ne skaņas.

Slouna izmocītajā sejā uzplaiksnīja pārsteigums un dziļa, neremdināma sāpe, bet acīs saskrēja asaras. Pirmajā mirklī Rora­nam kļuva vīra žēl, bet tad Slouna seju cita pēc citas saverkšķīja arvien briesmīgākas grimases, līdz viņš piesarka kā biete. Katrī­nas tēvs nolamājās un sacīja: Ak tu, divkosīgo gļēvuli! Kā gan tu uzdrīkstējies skatīties man acīs un runāt ar mani kā godīgs vīrs, ja vienlaikus bez atļaujas lakstojies ar manu meitu? Es pret tevi izturējos kā godavīrs pret godavīru, bet tu man aiz muguras izpostīji mūsu ģimenes pavardu.

-   Biju cerējis visu izdarīt, kā pienākas, Rorans paskaid­roja, taču notikumi pavērsās pret mani. Ne brīdi neesmu vēlējies nodarīt tev pāri. Un, kaut gan viss ir risinājies tā, kā to nevēlējās neviens no mums, es tomēr būtu pateicīgs par tavu svētību, ja tu mums to dotu.

-   Tad lai drīzāk par manu dēlu kļūst tārpu sagrauzts kuilis, ne tu! Tev nav saimniecības. Tev nav radu. Un tev nav ko darīt manas meitas tuvumā! Miesnieks vēlreiz nolamājās. Un viņai nav ko darīt Kores tuvumā!

Slouns sniedzās pēc Katrīnas, taču Rorans aizšķērsoja viņam ceļu. Jaunekļa seja šķita tikpat akmens cieta kā savilktās dūres. Abi vīrieši blenza viens uz otru, teju sadūrušies ar pierēm, drebē­dami no plosošā kaislību spēka. Slouna piesārtušajās acīs jautās apsēstības pilna spriedze.

-   Nāc šurpu, Katrīn, miesnieks pavēlēja.

Rorans pakāpās soli nostāk tagad visi trīs veidoja trijstūri un paskatījās uz Katrīnu. Pāri meitenes vaigiem plūda asaras, un viņas skatiens šaudījās starp mīļoto un tēvu. Viņa paspēra soli uz priekšu, tad saminstinājās, līdz beidzot atskanēja stiepts, izmisuma pilns kliedziens un viņa, nespējot izšķirties, sāka plēst sev matus.

-   Katrīn! Slouna balss nodrebēja bailēs.

-   Katrīn, nomurmināja Rorans.

Kad atskanēja jaunekļa balss, asaru straumītes uz meitenes vaigiem apsīka un viņa nomierinājusies izslējās visā augumā. Tad Katrīna teica: Piedod, tēt, bet es esmu izlēmusi precēties ar Roranu, un nostājās līdzās mīļotajam.

Slouns kļuva balts kā krīts. Viņš tik stipri iekoda lūpā, ka uz tās izspiedās rubīnsarkana asiņu lāse. Tu nevari aiziet no manis! Tu esi mana meita! Tēvs metās uz meitenes pusi, saliecis pirk­stus kā maitasputns. Tajā brīdī Rorans ierēcās un no visa spēka sita Slounam, notriekdams to putekļos visa ciema acu priekšā.

Slouns lēnām pieslējās kājās apkaunojumā piesarkušu seju un kaklu. Kad miesnieks atkal ieraudzīja Katrīnu, likās, viņš iekšēji sabruka, saraudamies pat augumā, līdz Roranam šķita, ka viņa priekšā stāv tik pazīstamā vīra rēgs. Klusā balsī Slouns nošņāca: Tā jau tas ir lielākās sāpes nodara tie, kurus mīli visvairāk. Tu, čūska, pūrā no manis nesaņemsi neko, un arī mātes mantojumu tev neredzēt kā savas ausis. Rūgti raudādams, Slouns pagriezās un straujiem soļiem devās uz sava veikaliņa pusi.

Katrīna atbalstījās pret Roranu, un jauneklis aplika roku mīļotajai ap pleciem. Jaunieši turējās kopā, bet tikmēr ap viņiem spietoja cilvēki, gan izteikdami līdzjūtību un dodami padomus, gan apsveikdami, gan nosodīdami. Neraugoties uz apkārt valdošo niidzekli, Rorans juta tikai vienu jauno sievieti, kuru turēja savā apskāvienā un kura turēja savā apskāvienā viņu.

Tad piesteidzās Elēna, cik nu ātri viņai ļāva grūtniecība. Ak tu, manu nabadzīti Horsta sieva iesaucās, apņemdama Katrīnu, kas atraisījās no Rorana apskāviena. Vai tiesa, ka esat saderinā­jušies? Katrīna pamāja un pasmaidīja, bet tad, piespiedusi seju Elēnas plecam, sāka aizgūtnēm raudāt. Rimsties, rimsties. Hiēna maigi apskāva meiteni, glaudīja viņai matus un mēģināja nomierināt, taču velti katru reizi, kad Roranam jau šķita, ka jūtu vētra ir norimusi, Katrīna atsāka raudāt ar jaunu sparu. Galu galā Elēna pāri Katrīnas drebošajam plecam palūkojās uz jaunekli un noteica: Es viņu aizvedīšu mājās.

-   Es iešu kopā ar jums.

-   Nevajag, Elēna viņam neļāva. Viņai ir jānomierinās, un arī tev ir ko darīt. Vai vēlies padomu? Rorans apjucis pamāja. Pacieties līdz vakaram. Varu apsolīt, ka līdz tam laikam viņa jau būs atguvusies un būs spirgta kā bērzu birztala pavasarī. Un rīt viņa varēs piebiedroties pārējiem. Nesagaidījusi Rorana atbildi, Elēna vadīja šņukstošo Katrīnu dziļāk ciematā, projām no nocie­tinājuma sienas.