Vecākais

Ēnas virs klajuma uz mirkli apstājās, tad sāka laisties zemāk, pārsegdamas nometni ar draudīgas tumsas kupolu. Nedaudzās lāpas nodrebēja un, likās, tūlīt izdzisīs, tomēr tās vēl arvien deva gana gaismas, lai Rorans spētu starp teltīm saskatīt abus nezvē­rus, kas tuvojās zemei.

Lidoņu ķermeņi bija kaili, bez apmatojuma gluži kā tikko dzimušiem pelēniem. Pāri stiegrainajiem krūškurvjiem un vēde­riem bija cieši nostiepta pelēka āda. Apveidā tie līdzinājās izkā­mējušiem suņiem, vienīgi pakaļkājas ar milzīgajiem muskuļiem likās gana spēcīgas, lai sašķaidītu klintsbluķi. No šauro galvu pakaušiem slējās smailas kaula sekstes, kas līdzsvaroja garu, taisnu, melnkoka krāsas knābi upura caurduršanai. Aukstās, uz āru izspiedušās acis kā divas ūdens lāses līdzinājās razaku redzok­ļiem. No nezvēru pleciem aizmugurē augšup slējās milzīgi spārni, kas lika gaisam ievaidēties, kad radījumi tos savicināja.

Kareivji visi kā viens nometās zemē un aizsedza galvas. No būtnēm staroja šaušalīga, svešāda saprāta vibrācija, kas vēstīja par rasi, kas ir daudz senāka un daudz varenāka par cilvēkiem. Korāns nobijās, ka viņu misija varētu neizdoties. Aiz muguras Horsts čukstus pavēlēja vīriem nekustēties un neatstāt slēptuvi, Ja viņi gribēja palikt dzīvi.

Razaki paklanījās briesmekļiem, tad ieslīdēja vienā no teltīm ii n atgriezās, nesdami sasieto Katrīnu. Kopā ar razakiem no telts

iznāca Slouns. Miesnieks gāja pats, viņam nekādus valgus nemanīja.

***

Rorans blenza, nespedams saprast, pa kuru laiku Impērijas pakalpiņi varēja sagūstīt Slounu. Viņa māja taču atrodas pama­tīgu gabalu no Horsta nama. Tad jauneklis visu saprata. Mūs nodevis Slouns, Rorans pārsteigts nočukstēja. Viņa dūre lēnām sažņaudzās ap vesera kātu, kad notikušā šausmas kā pulvera muca uzsprāga viņa apziņā. Viņš nogalināja Bērdu un nodeva mūs! Dusmu asaras sāka plūst pār jaunekļa vaigiem.

Roran, nomurmināja Horsts, notupdamies līdzās viņam. Mēs šobrīd nevaram uzbrukt. Mūs vienkārši noslaktēs. Roran… vai tu mani dzirdi?

Jauneklis saklausīja vien tālu čukstu, jo vēroja, kā mazākais razaks uzlec mugurā vienam no neradījumiem, apsēžas tam uz pleciem, tad noķer otra razaka augšup pasviesto Katrīnu. Nu gan Slouns izskatījās satraukts un nobijies. Viņš sāka strīdēties ar razakiem, purinādams galvu un norādīdams uz zemi. Beidzot viens no razakiem iesita miesniekam pa seju, un nabags zaudēja samaņu. Pārsviedis Slounu pār plecu, lielākais razaks uzkāpa mugurā otram spārnotajam briesmonim un noteica: Mēsss atgriezīsssimiesss, kad te būsss drošššāk. Tikai nenogaliniet to puiku apgriezīsssim jumsss kaklusss. Tad razaku rumaki sasprindzināja varenos gurnus un aiztraucās debesīs, atkal pārvērzdamies ēnās augstu starp zvaigznēm.

Rorans jutās iztukšots viņā vairs nebija ne vārdu, ne emo­ciju. Viņš bija iznīcināts. Atlika tikai viens apkaut kareivjus. Jauneklis piecēlās kājās un pacēla veseri, lai dotos uzbrukumā, bet, tikko viņš paspēra soli uz priekšu, zeme sagrīļojās zem kājām, kaut kas spoži uzplaiksnīja, un viņš zaudēja samaņu.

BULTA SIRDĪ

Katru dienu, kopš Serisa bija palikusi aiz muguras, dūma­kainus rītus nomainīja siltas pēcpusdienas, kuras ceļotāji pavadīja, vispirms iroties pāri Eldora ezeram, bet pēcāk augšup pa Gaenas upi. Ap viņiem starp smaragdzaļo priežu sienām guldzēja straume, aizvīdamās arvien dziļāk Duveldenvārdenā.

Eragonam ļoti patika ceļot kopā ar elfiem. Nari un Lifēns visu laiku smaidīja, smējās un dziedāja, īpaši, ja tuvumā bija Safira. Ja pūķis bija līdzās, viņi retumis uzlūkoja kādu citu vai runāja par kādu citu tēmu.

Tomēr, lai cik līdzīgi, elfi nebija cilvēki. Viņi kustējās krietni straujāk, krietni līganāk nekā parastie mirstīgie ar miesu un asinīm. Un, kad elfi runāja, viņi bieži izmantoja aplinku izteicie­nus un aforismus, kas parasti tikai samulsināja Eragonu, nevis kaut ko paskaidroja. Starp jautrības izvirdumiem Lifēns un Nari stundām ilgi nebilda ne vārda, vērodami apkārtni ar mierpilnu sajūsmu. Ja šajos apcerīguma brīžos Eragons vai Oriks mēģināja viņus uzrunāt, atbildes nekad nebija garākas par pāris vārdiem.

Tas ļāva Eragonam novērtēt, cik tieša un atklāta salīdzinā­jumā ar šiem diviem elfiem bija Arja. Brīžiem pat likās, ka viņa Lifena un Nari klātbūtnē jūtas neērti, it kā viņa vairs nebūtu īsti pārliecināta, kā jāuzvedas savu ciltsbrāļu vidū.