Vecākais

Viņš noskatījās, kā mēlīte virs durvju roktura paceļas, tad ar vieglu čīkstu durvīs parādās sprauga. Istabā ieslīdēja tumšs stāvs, durvis aizvērās, un Rorans juta, kā viņa seju noglāsta matu aizkars, bet lūpām pieskaras rožu ziedlapiņām līdzīgas lūpas. Jauneklis nopūtās.

Katrīna.

Roranu no miega izrāva pērkona dārdi.

Zibens uzliesmojums iecirta acīs, un pagāja pāris mirkļu, pirms viņš aptvēra, kas notiek, gluži kā nirējs, kurš pēc izmi­sīgas traukšanās augšup beidzot sasniedz ūdens virsmu. Atvēris acis, viņš ieraudzīja savās durvīs izspridzinātu caurumu. Pa to istabā iebrāzās seši kareivji un viņiem nopakaļ arī abi razaki, piepildot telpu ar spokainu vibrāciju. Viens no kareivjiem bija piespiedis Roranam pie kakla zobena smaili. Katrīna, kas gulēja līdzās, iespiedzās un savilka ap sevi segu.

-   Celiesss! pavēlēja razaks. Rorans piesardzīgi uztrausās kājās. Likās, sirds krūtīs tūlīt uzsprāgs. Sssasssieniet viņam rokasss un vediet līdzi.

Kad uz Rorana pusi panācās kareivis ar virvi rokās, Katrīna vēlreiz iekliedzās un metās virsū kareivjiem, nikni kozdama un skrāpēdama. Meitenes asie nagi atstāja tumšas svītras pārsteigto vīru sejās, un drīz vien vairāki no viņiem apjukuši slaucīja asinis.

Rorans nometās uz viena ceļa un paķēra no grīdas savu veseri, tad, rēkdams kā lācis, sāka griezt to ap galvu. Razaki metās uz viņa pusi, cerēdami ar skaitlisko pārsvaru pievārēt jaunekli, bet velti: ja Katrīnai draudēja briesmas, viņš bija neapturams. Vesera triecieni sadragāja pāris vairogu, uzplēsa brigandīnas un bruņukreklus, sašķaidīja razaku ķiveres. Drīz vien divi vīri bija ievainoti, trīs saļimuši, lai vairs nekad neceltos.

Cīņas troksnis pamodināja pārējos mājiniekus; kā caur vati Rorans saklausīja Horsta un viņa dēlu balsis gaiteņa otrā galā. Razaki kaut ko nošņāca cits citam, tad ar necilvēcīgu sparu metās uz priekšu, sagrāba Katrīnu un, pacēluši meiteni uz pleca, metās ārā no istabas.

-   Roran! gaisu pāršķēla mīļotās izmisīgais kliedziens.

Saņēmis visus spēkus, Rorans notrieca zemē divus atlikušos

kareivjus. Viņš iestreipuļoja gaitenī un ieraudzīja, ka razaki kāpj laukā pa logu. Jauneklis metās uz viņu pusi un iesita vienam, kas teju teju grasījās noslīdēt no palodzes. Pavilcies augšup, razaks satvēra Rorana plaukstas locītavu un, pretīgi puveklainai elpai cērtoties jaunekļa sejā, apmierināti nočirkstēja: Jā, jā! Mumsss esssi vajadzīgsss tu!

Rorans mēģināja izraut roku, taču razaks neatlaida tvērienu. Ar brīvo roku jauneklis dauzīja radījuma galvu un plecus tie likās cieti, gluži kā no dzelzs izkalti. Izmisis un niknuma pār­ņemts, viņš sagrāba razaka kapuces malu un norāva to no bries­moņa galvas, atklādams uzbrucēja vaibstus.

Roranu pārsteidza šausmīga, kroplīga seja. Āda mirdzēja spoži melna, gluži kā vaboles spārni. Uz galvas nebija matu. Bezplaknl iņu acis pletās dūres lielumā un zaigoja kā nopulēta hematīta lode; acīs nevarēja saskatīt nedz varavīksneni, nedz zīlīti. Deguna, mutes un zoda vietā rēgojās pamatīgs knābis ar smailu galu, un I ujā zibēja dzelkšņaina purpurkrāsas mēle.

Rorans ierēcās un iecirta papēžus loga rāmī, cenzdamies atbrī­voties no briesmoņa, bet galu galā razakam izdevās izvilkt jau­nekli no mājas. Viņš redzēja Katrīnu pakritusi zemē, viņa vēl arvien kliedza un cīnījās.

Kad Rorans jau draudēja saļimt, līdzās parādījās Horsts un apmeta mezgloto roku jauneklim ap krūtīm, noturēdams viņu uz vietas. Atnesiet šķēpu! kalējs iekliedzās. Viņš atņirdza zobus, asinsvadi uz varenā kakla pietūka Rorana noturēšana prasīja visus Horsta spēkus. Jūs, dēmoni, mūs nepieveiksiet!

Razaks parāva jaunekli vēl pēdējo reizi, tad, sapratis, ka neiz­dosies izraut viņu no kalēja tvēriena, briesmonis pielieca galvu un nošņācās: Mēsss tevi dabūsssim ciet! Tad tas zibens ātrumā metās uz priekšu un Rorans iekaucās, juzdams, kā razaka knābis iecērtas labajā plecā, pāršķeļot muskuli. Tajā pašā brīdī nokrak­šķēja arī jaunekļa plauksta. Ar ļaunu ķērcienu razaks atlaida viņu un nozuda tumsā.

Horsts un Rorans elsdami gulēja zemē. Viņi aizveda Kat­rīnu, jauneklis novaidējās. Kad viņš mēģināja atbalstīties uz kreisās rokas, labā bezspēcīgi nokarājās. Rorana acīs kaut kas uzzibēja, un tad skatiens sāka tumst. No Rorana istabas, notašķī­jušies asinīm, iznāca Albrihs un Baldors. Aiz viņiem gulēja tikai līķi. Tagad es esmu nogalinājis astoņus. Rorans sameklēja savu veseri un devās projām pa gaiteni, bet tad viņam ceļu aizšķērsoja Elēna, tērpusies baltā naktskreklā.

Viņa nopētīja jaunekli, tad saņēma viņa roku un lika apsēsties uz koka lādes, kas stāvēja pie sienas. Tev vajadzētu atrādīties Ģertrūdei.

-Bet…

Ja viņa neapturēs asiņošanu, tu drīz zaudēsi samaņu.

Viņš paskatījās uz labo sānu tas tiešām mirka asinīs. Mums vispirms jāizglābj Katrīna… sāpju lēkme lika Roranam sakost zobus, …pirms tie nodara viņai ko ļaunu.