- Nopietni, Pirra, staigā nodurtām acīm. Lai nomaskētos, nepietiek tikai ar drēbēm. Tev vēl aizvien ir priesterienes meitas stāja. Un tu esi pārāk tīra. Tagad tu esi nabadzīga. Tā arī izturies.
Pirra pasmēla sauju dubļu un nobraucīja seju un matus.
- Tā jau ir labāk, Hīlass atzina.
- Es tev palīdzēšu aizbēgt, meitene stingri apņēmās.
Atkal tas pats savādais, mulsais skatiens. Pat nemēģini, Hīlass brīdināja. Tu tikai iekulsies vēl lielākās briesmās, nekā jau esi iekūlusies.
- Tā ir mana izvēle, nevis tavējā. Mēs atradīsim veidu, kā tikt prom no šīs salas. Tad es tev beidzot varēšu iedot amuletu, ko nēsāju līdzi jau kopš pērnās vasaras.
Hekabi jau bija gandrīz klāt.
- Kā lai es tevi atrodu? Pirra čukstus jautāja.
Hīlass uzmeta plecā ūdens maisus. Pēdējā brīdī viņš
pagriezās atpakaļ un izdvesa vienu vienīgu vārdu: Ezis.
* * *
- Kas tad tā tāda bija? Zens pajautāja, kad viņi vilka savus tukšos maisus lejā uz dziļākajiem lokiem.
- Es tev jau teicu, Hīlass atcirta. Kāda verdzene, ko jau vienreiz satiku.
- Ak tā? Vai viņa ir tava meitene?
-Nē!
- Nu labi. Tad jau tev nebūs iebildumu, ja es…
- Būs gan. Neķeries viņai klāt.
- Kāpēc? Ja viņu nomazgātu, būtu tīri smuka…
- Zen! Hīlass viņu pagrūda.
Zens iesmējās. Labi jau labi. Bet, ja viņa nav tavs skuķis, ko tad šī gribēja?
- Viņa ir nobijusies. Viņu ved pie Kreona. Pateicu, ka neko nevaru līdzēt.
- Tur nu tev taisnība, Zens noteica.
Viņi kāpa dziļāk, un vecākā zēna oma kļuva drūmāka. Priekšā ejošais Slienā sāka kunkstēt. Vabole grozīja galvu uz visām pusēm un samiegtām acīm pētīja tumsu.
Pa grīdu skraidelēja peles, un garām aizlaidās sikspārnis. Hīlass to gandrīz nemanīja. Pirra bija šeit, Talakrejā. Pirra. Viņā uzbangoja pārsteigums, prieks, raizes, bailes. Viņam riebās doma par to, ka meitene būs Kreona cietoksnī. Viņa bija gudra, tomēr nebija uzaugusi, tiekot ar visu galā saviem spēkiem. Lai tiktu no turienes laukā, Pirrai būtu vajadzīga palīdzība.
Tam visam vajadzētu padarīt viņu dusmīgu. Tagad bija jādomā ne tikai par sevi, bet vēl arī par Pirru. Tomēr nez kādēļ tas nešķita svarīgi. Viņš vairs nebija viens.
Zēni sasniedza vienu no šahtām, kas pavēra ceļu uz dziļākajiem lokiem. Starp virvju rituļiem bija sakrautas zaļakmens kaudzītes, un vīri, kas tās bija sanesuši no lejas, tagad devās atpakaļ uz augstākajiem lokiem. Hīlass piebāza savu maisu un mēģināja aizmirst Pirru. Viņam jau tā bija pietiekami daudz rūpju, ja gribēja te lejā izdzīvot.
Šī bija viena no labākajām vietām raktuvēs; jumts bija nostiprināts ar sijām, turklāt vīriem bija lampa, tāpēc Hīlass varēja paturēt acīs Slienu.
Slienā bija galīgi izkāmējis un līdzinājās ģindenim vēl vairāk nekā agrāk. Reizēm Hīlasam sametās viņa žēl. Bet
tad viņš atcerējās grābēju, kas bija iemitinājies tai zeņķī, un to, ko tāds varēja izdarīt.
- Ko tad Kreonam savajadzējies no zintnieces? Sikspārnis pajautāja Zēnam, kamēr visi krāva maisos akmeņus.
- Viņu mokot drausmīgas galvassāpes, vecākais zēns atsaucās. Tā es esmu dzirdējis.
- Varbūt viņš nomirs, Sikspārnis cerīgi ieteicās. Puikas noirdzās. Hīlass nepiebalsoja. Ja Kreons mirs,
zintnieci sodīs un Pirru tāpat.
- Galvassāpes, Zens atkārtoja. Varbūt kāds gars baksta šim ausī ar nazi?
- Tas tāpēc, ka viņš nokāva to lauvu, Sikspārnis izjusti apgalvoja. Tā nevajadzēja, tas zvērs viņam neko nebija izdarījis.
- Tu un tavi dzīvnieki, Zens viņu ķircināja.
Hīlass pārstāja klausīties. Es tev palīdzēšu aizbēgt,
sacīja Pirra. Viņa bija tik pārliecināta. Tas jau bija tikai tāpēc, ka viņa nezināja, kā te raktuvēs ir, bet palīdzēt tas tomēr palīdzēja. Un Pirra nosauca viņu par Hīlasu. Zēns jutās satriekts, dzirdot savu vārdu, bet labā nozīmē. Pirmo reizi vesela mēness cikla laikā viņš sajutās kā pats nevis kā vergs Blusa, bet kā Hīlass no Likonijas, kurš aizbēgs un sameklēs savu māsu.
Gar ausi aizvēdīja sikspārnis, liekot zēnam atgriezties īstenībā.
- Nāc, Blusa! Zens uzsauca. Laiks kustēties. Hīlass spēra soli pakaļ pārējiem, un pār viņa rokām
aizskrēja peles; viņš tās padzina.
Daudz peļu: vesela straume sīku, pūkainu ķermenīšu un mazītiņu, skrapstošu kājiņu. Hīlass piepeši apķērās, ka tās visas dodas uz vienu pusi.
Ari sikspārņi lidoja augšup.
Zēns apstājās. Ko dzīvnieki bija sajutuši?
Zem plaukstām viņš sajuta klinti viegli notrīsam. Viņu sagrāba saltas bailes. Zen! viņš ieaurojās. Sikspārni! Vabole! Šurp!
-Ko?
-Joziet šurp zem sijām, ātri! Sākas nogruvums!
Ausīs iešalcās rēkoņa, un lampa izdzisa.
Tad tumsa nogruva.
1 2
- Zen? Vai tu mani dzirdi?
- B-blusa? Kur tu esi?
- Tepat lejā pie šahtas. Un tu?
- Ē-e… Eja ir aizbērta. Es neko neredzu.
- Es ari ne. Vai pārējie ir kopā ar tevi? Zen?
-Ē-e… jā.
- Te, kur es esmu, ir daudz vietas. Vai varat tikt lejā?
- Es… man šķiet, ka jā.
- Redz, kur sprauga, vai vari aizsniegt manu roku? Te tu esi. Vai vari izspraukties cauri? Zen. Atbildi! Vai vari izspraukties?
- V-varbūt.