Vienam celim ciema vecākais bija pārmetis ādas gabalu un ar raga gabalu piesardzīgi uzspieda asmenim, nokasot sīkas akmens pārslas. Viņam bija tādi paši spēcīgi sejas vaibsti kā meitai, tikai šķita, ka viņš atšķirībā no meitas biežāk smejas nekā drūmi blenž.
- Tu labi izturējies pret čūsku, viņš ieminējās.
- Man čūskas patīk, Pirra atsaucās. Reiz es ar vienu iedraudzējos. Tā mēdza saritināties man ap roku un ielikt galvu saujā.
Vīrietis nopūta akmens putekļus un nopētīja nazi.
- Vai tu nožēlo, ka aizbrauci no Keftiu?
Meitene saspringa. Vai Hekabi bija izstāstījusi tēvam, kas viņa tāda ir? Nē, Pirra piesardzīgi atbildēja. Taču man pietrūkst Jūzerrefa. Viņš ir mans ver… draugs. Es uztraucos, jo viņu sodīs par to, ka es aizgāju.
Meropss pamāja ar galvu. Arī mēs bīstamies virspriesterienes Jasasaras dusmu.
Tātad viņš zināja. Vai jūs mani izdosiet, ja viņa pēc manis sūtīs? Pirra pajautāja.
Vīrieti pārņēma šausmas. Protams, ne! Tu šeit esi svešiniece, mums jādod tev patvērums tāds ir dievu likums.
- Es negribēju jūs aizvainot.
Vecais vīrs nogrudzinājās. Negribēji gan. Bet tev ir jāapgūst mūsu paražas. Jūs, keftieši, pielūdzat Jūru, mēs pielūdzam Uguns Pavēlnieci. Viņš palocījās Kalnam. -Tāpēc mēs, ē-e… mēs nekad neuzgriežam muguru ugunij tā, kā tu tikko izdarīji, nākdama ārā no būdas.
- Piedodiet.
- Tu jau nezināji.
Mēnesnīcā Kalna izdvestie dūmi zaigoja. Pirra iedomājās par Keftiu klīstošajiem nostāstiem par kādu pasakaini bagātu salu, ko iznīcinājis Zemes Drebinātājs.
- Izskatās bīstami, viņa bilda.
- Bīstami? Pavēlniece mūs sargāl Toreiz, kad mūsu senči ieradās Talakrejā, viņa pieņēma cilvēka veidolu un pateica viņiem, lai būvē ciemu šeit. Viņa brīdināja senčus, ka viss, kas atrodas aiz Kakla, pieder Dabai un to sargā Viņas svētie dzīvnieki lauvas. Mūsu senči godāja viņas vēlējumu bet dieviete viņiem iemācīja, kā no akmens izvilināt varu.
- Bet tie dūmi… Vai tad tādi kalni neatmodina Zemes Drebinātāju? Mēs Keftiu vairāk par visu baidāmies no zemestrīcēm.
- Mēs tāpat, bet Pavēlniece mūs sargā no Zemes Drebinātāja. Jau tūkstoš gadu mūs nav piemeklējis nekas vairāk kā vien viegla ietrīsēšanās.
Hekabi iznāca no būdas un tuvojās abiem. Domāju, ka būsi aizbēgusi, viņa uzrunāja Pirru.
- Kur tad es ietu? Pirra īgni atcirta.
Meropss uzmeta abām skatienu un piecēlās kājās.
- Pieraugi uguni, viņš piekodināja meitai. Un gādā par mūsu viešņu.
Kad viņš bija iegājis būdā, Pirra pajautāja: Vai esmu gūstekne?
Hekabi atšiepa lūpu. Kāpēc tu tā domā?
- Vai kaut kas no tā, ko tu man stāstīji, vispār bija tiesa? Vai tu vispār kādreiz esi bijusi Baltajos kalnos?
-Nē.
- Kāpēc tad tu biji Keftiu?
Hekabi vilcinājās. Ir vēl citi tādi kā es tādi, kas ienīst Vārnas. Mēs sazināmies. Mēs dalāmies ar to, ko esam dzirdējuši.
- Tu riskē, man to stāstot.
- Vai patiesi? Spožās acis ieurbās Pirrā.
- Vai tāpēc tu atgriezies Talakrejā? Pirra jautāja.
- Lai cīnītos ar Vārnām? Un kāda ir mana loma?
Hekabi paraustīja plecus. Man bija vajadzīgs zelts, lai tiktu mājās. Tev bija jātiek prom.
Pirra košļāja lūpu. Viņai somā bija vēl zelts. Varbūt izdotos samaksāt, lai viņu aizved prom no salas. Bet kurp doties?
Hekabi sabikstīja uguni ar žagaru, saceļot veselu dzirksteļu spietu. Rīt es tev parādīšu, ko Vārnas ir izdarījuši ar Talakreju. Cik mežu viņi ir nocirtuši saviem sārtiem, kādas bedres izrakuši Viņas miesā. Jūs, keftieši, pat neaptverat, ko maksā visi jūsu bronzas trejžuburi un spoguļi…
- Kāpēc tu dusmojies uz Keftiu? Pirra nesaprata.
- Mēs vienmēr esam bijuši draugos ar Salām. Mēs pat runājam vienā mēlē.
Hekabi pēkšņi naidīgi paglūnēja uz meiteni. Vai draugi būtu sēdējuši klēpī saliktām rokām un noskatījušies, kā mūs pakļauj?
- Ko mēs būtu varējuši darīt?
- Vai tad virspriesterienei nav nekādas varas?
- Protams, ir! Bet Vārnas ir karotāji. Mēs ne.
- Un ko tad jūs piedāvājat? Nedarīt neko?
- Un ko piedāvā tu?
- Ir jau vēls, Hekabi noskaldīja. Ej paguli.
Pēcāk Pirra gulēja un vērās griestu sijās. Hekabi dusmu izvirdums bija darījis meiteni nemierīgu tas viņai nelāgi atgādināja par māti.
Domās viņa redzēja Jasasaru stāvam Dievietes Nama augstākajā balkonā. Māte bija tērpusies ar keftiešu purpuru krāsotos svārkos, kuru krokas bija iesvaidītas ar spēcīgi smaržojošām mirrēm. Jūraszilais ņieburs uz krūtīm bija vaļā, un vidukli apjoza ar zaļām stikla pērlēm izšūta josta. Ap rokām vijās sudraba čūskas, un kaklā karājās lielā zelta kaklarota ar daudzajām Saulēm. Melnās matu pīnes bija saspraustas ar bronzas matadatām, kuru galviņas greznoja granātābola lieluma kalnu kristāli. Vanagam līdzīgā seja bija nokrāsota balta, acis un lūpas dega sarkanas, un viņa plati iepleta safrāndzeltenos nagus, sūtot naktī burvestības, kas atradīs viņas meitu…
Pirra atmodās, jo Hekabi viņu purināja.
Bija tumšs, bet visi bija nomodā un izskatījās nobijušies. Pirra pamanīja durvīs stāvam karotājus.
- Kreons ir sasirdzis, Hekabi saspringtā balsī sacīja.