Uguns sala

-     Labi. Sikspārni, nāc tu pirmais, tu esi vismazākais. Tā, viņš tika cauri, Zen. Sikspārni, lien aiz manis, tikai uzmanies no šahtas. Vabole, tu nākamais. Te Blusa, es tevi turu. Tava kārta, Zen.

-    N-nē, nākamais ir Slienā.

-    Slienā? Hīlass nebija rēķinājies ar to, ka turpat būs ari Slienā; viņš taču bija tas, kurš izraisīja nogruvumu, izsitot balstu.

-    P-palīdziet man, Slienā stomījās.

Hīlass tumsā juta, kā kaulaini pirksti sagrābj viņa roku. Viņš vilcinājās. Viņš bija iesprostots astotajā lokā

kopā ar traku, grābēja apsēstu zēnu. Bet tagad nebija īstais brīdis plēsties. Viņš žigli izvilka Slienu un tad Zenu. Visi pieci sakņupa kopā; tumsā skaļi atbalsojās viņu elpas vilcieni.

-     Ko mēs tagad darīsim, Zen? Sikspārnis bailīgi iejautājās.

Zens neatbildēja. Hīlass juta, kā viņš dreb. Zenu uzskatīja par vadoni, bet nu viņš bija pilnīgi sastindzis bailēs.

Hīlass bilda: Kā tev šķiet, Zen? Galvenā eja ir ciet vai mums ir kādas izredzes izrakties?

-    Nekādu, Zens strupi attrauca.

-     Nūja. Tad mēs sameklēsim citu ceļu. Palīdziet man meklēt spraugas.

Šķita, ka vecākais zēns saņemas, un visi kopā sāka taustīties tumsā.

-    Kā tu zināji, ka būs nogruvums? Zens klusi pajau­tāja.

-    Ko? Hīlass samulsa.

-     Tu mūs brīdināji, mirkli pirms tas notika. Kā tu zināji?

-    Pajautā Slienam, Hīlass noburkšķēja. Mēs esam ķezā viņa dēļ.

-    Es n-nemūžam! Slienā izmocīja.

-     Tā nevarēja būt, Zens apgalvoja. Viņš bija man tieši priekšā un neko nedarīja.

-    Mēs velti izšķiežam laiku, Hīlass noteica. Pēc brīža viņš sacīja: Man šķiet, ka es kaut ko atradu. Vai jūtat gaisa plūsmu? Aiz šīm klintīm. Vai tur ir sāneja?

Zens strauji ierāva elpu. Nu, protams! To gan nelieto, bet…

-    …ja mēs varētu atbrīvot ieeju, Hīlass prātoja, pa to varētu tikt laukā.

Salta roka saķēra viņu aiz pleca. No tā nav jēgas, sacīja Vabole.

Hīlass sadusmots nokratīja tvērienu.

-    Nav jēgas, Vabole atkārtoja.

Lejāk atskanēja vīrieša balss: Kas tur augšā ir? Nolaidiet virvi!

Zēni sastinga. Viņi bija piemirsuši par vīriem zemā­kajos lokos.

Hīlass aizrāpās līdz šahtai un pablenza lejā. Pretī vērās vīrietis ar lāpu rokā. Viņš bija netīrs un izdēdējis, bet Hīlass sazīmēja jau pazīstamo vīru ar lauzto degunu.

-    Nolaid virvi, vīrietis sacīja.

Hīlass paķēra rituli, bet Zens viņu atturēja. Nespod­rajā, no lejas nākošajā gaismā zēna seja izskatījās nosvī­dusi un bāla. Ja nu tas patiesībā vispār nav cilvēks? viņš izdvesa. Ja nu tas ir grābējs?

Hīlass vēlreiz ielūkojās šahtā. Blakus vīrietim ar lauzto degunu tagad stāvēja vēl trīs citi. Visus klāja netīrumi, un visu acīs plaiksnījās neprāts. Viņi neizskatījās pēc cilvēkiem. Vai pinkainās bārdas slēpa raksturīgo kroku?

-     Mēs nevaram viņus atstāt nomirt, Hīlass sacīja.

-    Ja nu Zēnam ir taisnība? Slienā čukstēja; viņa acis šausmās gandrīz izspiedās no dobumiem.

Hīlass norija siekalas un uzsauca vīram ar lauzto degunu: Kā tevi sauc?

-     Perifāss. Un tevi?

-    No kurienes tu esi?

-    Kāda starpība? Pamet virvi!

-    Atbildi!

-    No Mesēnijas tu taču zini! Virvi!

-    Tas neko nepierāda! šņāca Zens.

-     Tev taisnība, Hīlass piekrita. Bet mums viņi ir vajadzīgi. Mēs nevaram paši saviem spēkiem atbrīvot eju. Mums vienkārši būs jāriskē.

* * *

Pazemē laiks nepastāv. Hīlasam nebija ne jausmas, cik daudz laika ir aizritējis kopš brīža, kad no šahtas izkāpa vīri.

No zemākajiem lokiem bija tikai četri izdzīvojušie; no to pārmītajiem skatieniem Hīlass gan noprata, ka laikam bija izdzīvojis arī kāds uzraugs, bet to bija žigli piebeiguši.

Viņi nebija nekādi grābēji. Vismaz Hīlasam tā nešķita, tomēr viņi strādāja ar tādu spēku kā desmit vīriem, zēni tikmēr palīdzēja, cik spēdami.

Beidzot sānejas atvere bija atbrīvota. Eja veda augšup; iesprostotie sajuta vieglu gaisa plūsmu, kas šķita nedaudz svaigāka.

Viri no dziļākajiem lokiem bija paglābuši trīs lāpas, divus virves rituļus un pilnu ādas maisu ar ūdeni. Perifāss, kurš šķita esam viņu vadonis, ļāva katram nodzer­ties pa malkam, un viņi devās ceļā. Vīri gāja pa priekšu, lai atbrīvotu ceļu, viņiem sekoja Zens, Sikspārnis, Slienā un Vabole. Hīlass pieteicās iet pēdējais ar lāpu, lai varētu paturēt acīs Slienu.

Gājiens bija mokoši lēns, jo bieži nācās apstāties un novākt klinšu atlūzas, kā arī ieklausīties, vai kaut kur nav gaidāms vēl kāds nogruvums. Drīz Hīlasa lāpa jau bija gandrīz izdegusi.

Viņš sāka nožēlot, ka pieteicies iet pēdējais. Priekšā viņš dzirdēja Vaboles smago elpu un pārējo šļūcošos soļus. Bet kas bija aiz muguras?

Viņš iztēlojās, kā no šahtas izlien mirušo skaldītāju saniknotie gari, kā no sienām atdalās grābēji un nedzir­dami viņiem seko. Viņš iedomājās, kā viņam rīklē iezogas auksti, zemjaini pirksti un sažņaudz viņa karsto, trīsošo sirdi…

Vabole viņam priekšā piepeši apstājās.

-    Kāpēc tu apstājies? Hīlass nesaprata. Pārējo lāpas atspīdums kustējās tālāk.

-    Nav jēgas, Vabole sacīja un purināja galvu.

-    Izbeidz tā sacīt!

Pārējie iegriezās līkumā, un viņu gaisma pazuda. Hīlasa lāpa bija gandrīz izdegusi. Viņš uzsauca, lai pārē­jie pagaida, bet viņi nesadzirdēja.