Uguns sala

Pārējie saskatījās un uzlūkoja Perifāsu.

Tas aplaizīja lūpas un paieslcāja bārdu.

* * *

Hīlass aizrāpoja atpakaļ tunelī, pārmetis pār plecu vienu virves galu un iekodis zobos pēdējo lāpu. Viņš devās atpakaļ turp, kur bija tilts un saniknotie zemes gari.

lāda bija pārējo prasītā cena par to, lai tie darītu, ko viņš lika. Paši viņi gaidīs alā un turēs virves galu (patie­sībā tās bija trīs kopā sasietas virves), kamēr Hīlass sameklēs galveno balstu šajā tilta pusē un apsies virvi tam apkārt. Tad viņš dosies atpakaļ pie pārējiem, visi vilks, cik spēka, un izraus balstu.

Ja tas izdosies, tad jumts varētu iebrukt, nenogalinot viņus, turklāt uz visiem laikiem nosprostojot dziļākos lokus.

Zēns nonāca pie tilta; pārējo balsu murda pagaisa tālumā. Apkārt valdīja neomulīgs klusums. Ēnas bēga no lāpas gaismas un noslēpās aiz akmens žokļiem otrā pusē. Ne grābējus, ne Vaboli nekur nemanīja, taču Hīlass juta, ka viņu novēro.

Zēns atrada balstu izturīgu baļķi, kas balstīja ejas griestus netālu no tilta. Tas izskatījās neizkustināms. Hīlass klusībā lūdzās, kaut tā nebūtu.

Iespraudis lāpu kādā plaisā, viņš apmeta virves galu apkārt balstam.

Ar acs kaktiņu viņš šķita saskatām, kā viens no akmens ilkņiem sakustas, bet piespieda sevi neskatīties.

Pītā jēlādas virve bija resna, un Hīlasa rokas bija nosvīdušas un slīdēja. Viņš nopūlējās ar mezgla sasiešanu.

Sienas atbalsoja smieklus, kas līdzinājās krītošu akmeņu dunai.

-    Mēs darām to, ko jūs gribat, zēns elsa. Mēs jums atdodam dziļos lokus…

Smiekli pārvērtās niknā šņākoņā.

-     Blusa? Perifāss uzsauca. Vai esi jau pabeidzis?

-     Gandrīz! Hīlass atsaucās. Tā. Nu gan vajadzētu izturēt.

Otrā tilta pusē atskanēja vēl viens šņāciens. Hīlass ieraudzīja akmens žokļu priekšā sakņupušu stāvu. Tas bija Vabole. Viņš māja, lai Hīlass nāk tuvāk.

-    Blusa, nāc taču! Perifāss mudināja.

Hīlass sastinga. Vai starp akmens ilkņiem vējoja gaiss un atvēsināja sviedros izmirkušo ādu? Vai tur starpās tipināja peles? Un kas tā par tādu nespodru gaismu, kas tur vīd?

Tumsā grimstošajā Vaboles sejā nebija nekādas izteiksmes; tomēr viņš turpināja aicināt pie sevis. Šurp…

Hīlass aizturēja elpu. Tā gaisma… Vai tas bija garu pasaules pelēcīgais gaišums vai arī dienasgaisma? Vai Vabole izspēlēja vēl pēdējo nāvējošo viltību vai arī rādīja citu ceļu uz āru?

Domas šaudījās kā trakas. Ja viņš atgriezīsies pie pārējiem, viņi gan izkļūs laukā, bet arī atgriezīsies rak­tuvēs viņi tik un tā būs vergi. Bet šis tunelis veda prom no raktuvēm. Ja tas kaut kur ved, tad varbūt izvestu viņu brīvībā.

-    Hīlas… Vabole čukstēja. Uz īsu mirldi viņa vaibsti izmainījās, un viņš atkal pārtapa par zēnu. Uz šo pusi, Hīlas, viņš mudināja. Brīvība…

Hīlass paskatījās uz viņu un tad uz virvi. Tad uzsauca Perifāsam: Velciet!

-    Ko? Un tu?

-    Velciet! Velciet! Hīlass auroja.

Virve pret viņa stilbu nostiepās. Koka balsts iečīkstē­jās. Zēns rāpus devās pāri tiltam pie Vaboles.

Kad viņš nonāca pie akmens žokļiem, baļķis no­krakšķēja, sasvērās un dārdēdams novēlās. Pa tiltu Hīlasam aiz muguras sāka bungot akmeņi, pārlaužot to uz pusēm un aizmetot dziļi prom šahtā.

Akmens žokļi notrīsēja; Hīlass iespraucās iekšā. Vabole bija nozudis. Pēdējās peles skrēja augšup pa tuneli.

Ceļš bija nebeidzami garš un stāvs, un Hīlass kāpa, līdz elpa krūtīs sāka čerkstēt.

Tālu augšā viņš pamanīja žilbinošu gaismas atspī­dumu.

Lejā bija dzirdama apdullinoša dārdoņa, tad kaut kas skaļi noblīkšķēja, un Hilasam pretī brāzās gaisa strāva. Viņam šķita, ka caur viļņojošajiem putekļu mākoņiem un trokšņiem sadzird spalgus smieklus. Pametot skatienu lejup, viņam pavīdēja miglaini apveidi, kas griezās un virpuļoja līksmā dejā. Grābēji bija atguvuši dziļos lokus.

Hīlass sēkdams un klepodams rausās pretī gaismai.

14

Gaismai pieņemoties spēkā, lauvu mazulīte beidzot saprata, ka māte vairs nemodīsies. Ap mātes purnu spin­dzēja mušas, un, kad sakustējās spalva, tās nebija viņas ķermeņa kustības tie bija tārpi. To ieraugot, mazulītei pārskrēja drebuļi.

Atstājusi koku puduri, viņa izlepatoja ārā, kur pār galvu liecās augsti zāles stiebri un acīs spoži spīdēja Dižais Lauva.

Lauvenīte izdzirda spārnu švīkstus. Klijāns.

Viņa pašāvās zem krūma.

Tas nebija klijāns, bet maitu lija.

Agrāk lauvu mazulītei nekad nebija bail no maitu lijām. Maitu lijas nemedī lauvas, un to ķērcieni var izrā­dīties noderīgi, jo pavēsta, kur meklēt maitas; bet nu lauvenītei bija bail pilnīgi no visa.

Viņa sakņupa zem krūma un noskatījās, kā maitu lija ar knābi saplosa mātes vēderu. Nolaidās vēl viena. Jau drīz māti aizsedza ķērcošu, kustīgu putnu bars.

Mazulīte tupēja zem krūma, juzdamās pavisam nelaimīga un gaidīdama, kad viņai atnāks pakaļ tēvs vai vecā lauvene. Karstums pieņēmās spēkā. Acīs spindzēja mušas, un, lai kā tās gaiņātu ar ķepām un asti, mušas nepadevās.

Beidzot atausa atskārsme. Tēvs un vecā lauvene neat­griezīsies. Tie šaušalīgie cilvēki un viņu suņi bija notvē­ruši arī tos. Viņa bija viena pati.

Tas bija tik biedējoši, ka lauvenīte saslēja purnu žēlam brēcienam. Taču viņu jau neviens nesadzirdēs.