UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Bikovs smagi nopūtās un atlaidās dīvāna elastīgajā, porainajā sēdeklī. «Nē, šodien tev, biedri inženieri un tuksnešu speciālist, nav lemts aizmigt. Kādēļ gan tas skaistulis Jurkovskis tā ieēdies uz mani? Tagad netikšu vaļā no iesaukas: tuksnešu speciālists. Bet kāda seja Jur- kovskim bija, kad viņš runāja par Polu Danžē! . . . Jā, tāds cilvēks droši vien nemokās ar bezmiegu pirms li­dojuma. «Mēs nāves nebaidāmies, mēs tikai negribam to . . .» Vai tiešām tā ir, inženieri? Bet ja nu tai pašā ves­tibilā pēc pusgada kāds paziņos jaunumu: «Biedri, vai dzirdējāt? «Hiuss» gājis bojā. Bojā gājis Jermakovs, Jurkovskis un tas . . . kā viņu . . . tuksnešu speci­ālists …» Pietiks melst blēņas, Aleksej! Tas ir no bez­miega un bezdarbības. Kaut ātrāk pienāktu rīts — lid­mašīnā un uz Septīto poligonu, raķešu starta laukumu aiz polārā loka, kur ekspedīcija gatavosies lidojumam un gaidīs «Hiusu», kas pašreiz atrodas izmēģinājuma lidojumā. Šodien jāceļas astoņos, bet es nevaru un nevaru aizmigt, velns parāvis . .. Dauge jau droši vien guļ . . .»

Te Bikovs pamanīja, ka guļamistabas durvis tikai pie­vērtas un pa spraugu uz sienas krīt vājš gaismas stariņš. Viņš piecēlās, uz pirkstgaliem piegāja pie durvīm un ieskatījās pa spraugu blakus istabā.

Pie galda blakus atsegtajai gultai sēdēja Dauge, ro­kām galvu satvēris. Galds bija gandrīz tukšs, uz grīdas slējās milzīga mugursoma. Uz mugursomas gulēja ģeo­loga āmurs ar spīdīgu rokturi. Bikovs ieklepojās.

—    Nāc iekšā, — Dauge teica nepagriezies.

—    E . . . ē . . . — Aleksejs, pavisam apjucis, stostījās. — Es, saproti, aizmirsu tev pajautāt. ..

Dauge pagriezās pret viņu:

—    Nāc iekšā, nāc vien . . . Sēdies. Ko tad tu aizmirsi pajautāt?

—    E-ē . .. Jā, saproti . . . Kāpēc mums jāuzstāda uz Ve­nēras radiobākas, ja planētas atmosfēra tik un tā nelaiž cauri radiosignālus?

Dauges seju klāja tumša abažūra ēna. Bikovs atsēdās zemā, vieglā krēsliņā un uzvaroši pārmeta vienu kāju pāri otrai. Viņš juta milzīgu atvieglojumu, ka sēž ap­gaismotā istabā uzticamā drauga Dauges sabiedrībā.

—    Jā, — Dauge sacīja domīgi, — tas patiešām ir ār­kārtīgi svarīgs jautājums. Tagad es saprotu, kāpēc tu līdz šim vēl neesi iemidzis. Bet es visu laiku netieku gudrs, ko viņš klaiņo pa istabu? Zobi sāp, vai? Bet izrā­dās, ka vainīgas bākas . ..

—    Jā-ā, — Bikovs atbildēja nedroši un nolaida kāju uz grīdas. Atvieglojuma sajūta bija kaut kur izgaisusi.

—    Tev droši vien ir kaut kādi priekšlikumi šai jau­tājumā? — Dauge turpināja pilnīgi nopietnā balsī. — Tu, protams, esi kaut ko izdomājis savu … nakts pārdomu laikā? Kaut ko vispārderīgu . . .

—    Redzi, Georg… — Bikovs iesāka pacilāti, ar daudzsološu sejas izteiksmi, pats būdams pilnīgā neziņā, kā beigs iesākto teikumu.

—     Jā, jā, es tevi saprotu, — Dauge viņu pārtrauca, mādams ar galvu. — Un tev, vai saproti, ir absolūta taisnība! Tieši tā arī tas ir. Venēras atmosfēra patiešām nespēj laist cauri radiostarus, taču stingri noteiktā diapa­zonā mēs pieļaujam šīs radioblokādes pārraušanas iespēju. Šis diapazons ir noteikts kā no tīri teorētis­kiem pieņēmumiem, tā arī no novērojumu datiem par lokāliem jonizējošiem laukiem .. . kur, inženier?

—    Uz Venēras, — Bikovs drūmi sacīja.

—    Tieši tā — uz Venēras. Reizumis planētas atmo­sfēra laiž cauri arī citāda garuma viļņus, bet tā ir ga­dījuma rakstura parādība un nav nopietni vērā ņemama. Tādēļ ir uzdevums: noteikt caurlaidības joslu un, kad tas būs paveikts, nosviest bākas uz … uz kā nosviest?

—    Uz Venēras! — Bikovs sirdīgi atkārtoja.

—    Lieliski! — Dauge bija sajūsmā. — Tu neesi vel­tīgi pavadījis nakti bez miega. Tomēr visi mēģinājumi nomest radiostaciju uz planētas beidzās ar . .. ar ko, inženier?

—    Pietiks, — Bikovs iebilda, grozīdamies krēslā.

—    Hm .. . Savādi. Visi mēģinājumi, mans draugs, beidzās ar neveiksmi. Visticamāk, šīs bākas gluži vien­kārši sašķīda pret klintīm. Vai vismaz kļuva nederīgas. Taču, ja arī tās nebūtu sašķīdušas, kāds labums no tā­dām bākām? Tās tik un tā mums nekā nepalīdzētu. To­ties tagad mums ir .. . kas mums ir?

—    Mums vairs nav pacietības, — Bikovs drūmi at­bildēja.

Dauge svinīgi pavēstīja:

—    Mums ir «Hiuss» un ir bākas, un atrasta arī caur­laidības josla, kurā šo bāku signāli izlaužas cauri at­mosfērai. Tātad mums ir viss, izņemot pacietību, bet tā ir iegūstama manta. Gulēt var pilnīgi mierīgi.

Aleksejs Petrovičs skumji nopūtās un piecēlās.

—    Bezmiegs, — viņš teica.

Dauge pamāja.

—    Gadās…

Bikovs pagājās pa istabu un apstājās pie trim stereo- fotouzņēmumiem, kas atradās pie sienas. Pa kreisi bija atainota kāda Baltijas pilsētas veclaicīga, šaura ieliņa, pa labi — starpplanētu raķete, kas atgādināja milzīgi palielinātu Lielā Tēvijas kara laikmeta šautenes pat­ronu, kas ar smaili atdūrusies melnajās debesīs. No vi­dējā uzņēmuma Bikovam pretī raudzījās jauna, skumja sieviete ciešā, zilā kleitā.

—    Kas tā tāda, Georg? Sieva?

—    Jā-ā … Patiesību sakot, nē, — Dauge negribot atbildēja. — Tā ir Maša Jurkovska, Volodjas māsa. Mēs izšķīrāmies ..,

—    A, atvaino . ..