UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Viņi nosēdās kaut kur kilometrus divdesmit attālu no Golkondas robežas. Tahmasibs atstāja Jermakovu pie raķetes, bet pats ar saviem ģeologiem aizgāja izlūkos. Kas tur īsti bija noticis, nav zināms. Pēc četrām dienām Tahmasibs atgriezās viens, pusmiris no slāpēm, draus­mīgi pārguris, izstarojumu čūlu saēsts. Viņš atnesa urāna, transuranīdu un rādija rūdu paraugus («Ārkārtīgi bagā­tas rūdas, Aleksej, apbrīnojamas rūdas!») un kontei­nerā — sārti pelēcīgus, radioaktīvus putekļus. Viņš bija gandrīz jau zaudējis samaņu. Tahmasibs rādīja Jermakovam konteineru un kaut ko daudz un dedzīgi stāstīja azerbaidžāņu valodā. Jermakovs neprata šo valodu un lūdza viņu runāt krieviski, jo bija skaidrs, ka runa ir par kaut ko svarīgu. Taču Tahmasibs krieviski pateica tikai: «Sargieties no sarkanā apļa! Bēdziet no sarkanā apļa!» Līdz pat nāvei viņS neteica vairs ne vārda. Tah­masibs nomira, raķetei startējot, un Jermakovs pavadīja pusmēnesi raķetē kopā ar viņa līķi.

Sarkanais aplis — tā ir «Tahmasiba mīkla», triju ģeo­logu bojā ejas mīkla, Golkondas mīkla. Bet var būt, ka nekādas mīklas nav. Var būt, un tā domā daudzi, ka Tahmasibs sajucis prātā no staru slimības, vai arī re­

dzēdams biedru bojā eju. Pelēcīgi sārtais pulveris kon­teinerā bija sarežģīts silīcijorgānisks savienojums, kas, starp citu, uz Zemes jau sen bija pazīstams.

Kāpēc Tahmasibs bija stiepis sev līdzi šo smago kon­teineru — nav saprotams . .. Nav arī saprotams, kāds sakars ar to «sarkanajam aplim».

Dauge to bija stāstījis ātri, saraustīti, viebdamies. Viņš neticēja «Tahmasiba mīklai». Toties viņš bija gatavs stundām ilgi runāt par Golkondas bagātībām. Kaut tikai tikt, aiziet kājām, līšus aizlīst līdz tai. ..

Bikovs sāniski atsēdās uz balkona margām, bet ci­garetes traucēja, un viņš tās nolika līdzās. Augstu gaisā, viegli sprauslādams, pārlaidās neliels helikopters. Bikovs pavadīja acīm tā signāluguntiņas — sarkanu un dzeltenu. Viņš atcerējās sarunu ar Daugi.

Tahmasibs ar biedriem uz Golkondu gāja kājām. Mūsu ekspedīcija ņem līdzi transportieri. Dauge ap­galvo, ka tā esot lieliska mašīna. Vispār Georgam viss ir lielisks: «Hiuss» — lielisks, transportieris — lielisks, Jurkovskis — lielisks. Tikai par komandieri viņš iztei­cās kaut kā atturīgāk. Izrādās, Jermakovs ir Krajuhina audžudēls. Viens no labākajiem pasaules kosmonautiem, bet reizē cilvēks ar dīvainībām. Tiesa gan, dzīve vi­ņam, šķiet, nav bijusi nekāda vieglā. Vispār Dauge ru­nāja par viņu kaut kā ļoti nepārliecināti:

«Es viņu gandrīz nemaz nepazīstu . . . Runā . .. runā, ka tas esot ļoti drošsirdīgs, ļoti pieredzējis un ļoti ciets cilvēks . . . Runā, ka viņš nekad nesmejoties .. .»

Jermakova sieva bija pirmais cilvēks, kurš nosēdās uz Venēras dabiskā pavadoņa. Tur tad arī notika kaut kāda nelaime. Neviens par to nekā noteikta nezina — kaut kāda sadursme starp apkalpes locekļiem. Kopš tā laika sievietes vairs neņem līdzi tālos starpplanētu lido­jumos, bet Jermakovs visus savus spēkus ziedo Venē­ras iekarošanai. Viņš, izrādās, četras reizes mēģinājis nosēsties uz šīs planētas un visas četras reizes — ne­veiksmīgi. Piekto reizi viņš lidojis kopā ar Tahmasibu Mehti. Un tagad, ar «Hiusu», viņš dodas uz Venēru jau sesto reizi.

Aizlicis rokas aiz muguras, Bikovs pagajas pa bal­konu. Nē, viņam patiešām neizdodas pamatīgi pasalt!

Pārlieku silts, pat tveicīgs. Varbūt tomēr aizpīpot? Bi­kovs juta, ka viņā briest pārliecība par to, ka labākais un radikālākais līdzeklis pret bezmiegu ir cigarete. Viņš sataustīja paciņu.

Labākais līdzeklis pārvarēt kārdinājumu ir padoties tam. Viņš pasmaidīja. Nekā nebija! Režīms paliek re­žīms! Cigaretes nolidoja lejā no vienpadsmitā stāva. Pārliecies pāri margām, Bikovs pavērās melnajā bezdibenī. Pēkšņi apakšā uzliesmoja žilbinoši mašīnas starmešu uguņi, bez trokšņa pārslīdēja pār asfaltu un izzuda.

«Bez vajadzības nosviedu,» Bikovs nodomāja. «Ek, vājības un grēki! Gulēt vajag . . .» Viņš iegāja istabā un taustīdamies nokļuva līdz dīvānam. Zem kājām kaut kas nokraukšēja. «Nabaga pulkstenis,» inženieris nodo­māja, mēģinādams orientēties tumsā.