UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Tur, piectūkstoš kilometru augstumā virs Zemes, bez­svara un gandrīz ideāla vakuuma apstākļos, tika lieti smago raķešu milzīgie korpusi. Divsimt piecdesmit cil­vēki — zinātnieki, inženieri, tehniķi un strādnieki va­dīja saules krāsnis, centrbēdzes mašīnas, ļoti sarežģīto metālliešanas automātiku, pārvēršot daudzu tonnu sma­gos vollrama un titāna lietņus starpplanētu kuģu kor­pusos. Acīm redzot, tur dzima arī «Hiusi» . ..

—    Krutikov un Spicin, lūdzu! — aiz muguras atska­nēja Jermakova balss.

Draugi apgriezās. Krutikovs nometa laikrakstu un, sekodams Spicinam, iegāja ārsta kabinetā, rūpīgi aiz­verot aiz sevis durvis.

—     Septītais poligons — tā ir ideāla vieta! — Dauge pacilāti runāja. Seja viņam bija pavērsta pret Bikovu, bet acis šķielēja uz Jurkovska pusi, kurš jau bija atvēris skapīti. — Visapkārt simtiem kilometru tālu tundra, ne­vienas apdzīvotas vietas, nevienas dzīvas dvēseles. Zie­meļos — okeāns…

Jurkovskis paņēma kreklu.

—     … Gaisa līnijā līdz krastam — ap divsimt kilo­metru … — Dauge pēkšņi iesprauslojās, taču, acumirklī savaldījies, svinīgi turpināja: — Bet starp pilsētu un okeānu tundrās mūsu poligons — pieci miljoni hektāru!

Jurkovskis bija izbāzis galvu cauri krekla kakla iz­griezumam un tagad stāvēja saspringtā pozā ar noļuku­šām piedurknēm, atgādinādams putnu biedēkli. Jerma­kovs, jau apģērbies, kārtīgi aizpogājis visas virssvārča pogas, iegāja pie ārsta.

—           No šejienes uz dienvidiem stiepjas dzelzceļa at­zarojums un šoseja, — Dauge skaļi turpināja. — Ap četrsimt kilometru tālāk, pie ģeofiziskās stacijas. . .

—           Interesanti, — Jurkovskis domīgi jautāja, — kurš kretīns to izdarījis?

—           … m-m-m . . . tātad pie stacijas nozarojums no­griežas sānis un pie Jakutskas savienojas ar ziemeļu Transsibīrijas maģistrāli. . . Hm . .. Volodja, kā ar tavu veselību?

—           Pateicos, — Jurkovskis sacīja, nākdams tuvāk. Kreklu viņš bija novilcis un tagad, izteiksmīgi kustinā­dams muskuļus, raudzījās caur pieri uz Daugi. — Esmu pilnīgi vesels. Bet es pielikšu maksimālas pūles, drau­dziņ, lai par jums to nevarētu teikt pat vissliktākais veterinārs.

—           Volodja! — iesaucās Dauge. — Tā ir kļūda. Es neesmu vainīgs.

—    Kurš tad?

—           Viņš! — Dauge paplikšķināja pa Bikova spalvai­najām krūtīm. — Viņš, Volodja, ir tāds jokupēteris! . . .

Jurkovskis uzmeta ātru skatienu Bikovam un aizgrie­zās. Bikovs, kurš jau bija pavēris muti, lai piedalītos šai spēlē, tikai ieklepojās. Jurkovskis nepieņem viņu — tas bija skaidrs. Arī Dauge to saprata, un arī viņam kļuva neveikli.

Šai brīdī durvis atvērās, un Jermakovs pasauca:

—    Biedri, jūsu kārta.

Priecīgs par šādu atrisinājumu Bikovs steidzīgi iegāja ārsta kabinetā.

No sākuma viņus apskatīja ārsts — cilvēks ogļu mel­niem matiem un neiedomājami lielu degunu. Daugi viņš atlaida, neteicis ne vārda, bet, apskatot Bikovu, piedū­rās ar pirkstu garai rētai uz krūtīm un jautāja:

—    Kas tas ir?

—    Avārija, — Bikovs lakoniski atbildēja.

—           Sen? — tikpat lakoniski noprasīja ārsts, pavērda­mies Bikovā.

—    Pirms sešiem gadiem.

—    Sekas?

—    Nav, — inženieris atbildēja, demonstratīvi pētī­dams ārsta degunu.

Dauge klusi iesmējās.

Ārsts kaut ko ierakstīja biezā grāmatiņā, uz kuras vāka vīdēja uzraksts: «Medicīniskā dienasgrāmata Nr. 4024. Aleksejs Petrovičs Bikovs», un ieveda abus draugus blakus istabā. Tur viņi ieraudzīja lielu, nespodri baltu skapi. Pavērsis degunu pret Daugi, ārsts lika vi­ņam iekāpt šai skapī. Skapja durvis bez trokšņa aizvē­rās, ārsts nospieda dažus taustiņus uz pults, kas atradās skapja labajā pusē, un tai pašā mirklī kļuva dzirdama klusa dūkoņa. Uz pults uzmirgodamas un nodzisdamas iedegās dažādu krāsu spuldzītes, sāka svārstīties aparātu bultiņas. Tā tas ilga apmēram pusotras minūtes, tad apa­rāts skaļi noknikšķēja un izmeta no kaut kurienes baltu papīra lapiņu, kas bija pārklāta taisnām ciparu un burtu rindām. Spuldzītes nodzisa, un ārsts atvēra skapja dur­vis. Dauge izlīda atmuguriski, berzēdams plecu.

Ārsts pagriezās pret Bikovu un jautri pamāja viņam ar degunu:

—    Uz priekšu!

Aleksejs nokāsējās un ielīda skapī. Tur bija tumšs. Vēsas metāla stīpas apskāva viņa plecus un vidukli, pie­spieda klāt pie kaut kā silta un mīksta, pacēla un atkal nolaida. Iedegās sarkana gaisma, tad zaļgana, pēc tam apakšdelmā kaut kas iedūrās, un tad Bikovs sajutās brīvs. Durvis atvērās.

Ārsts, dungodams zem deguna kādu draisku dzies­miņu, vērīgi pētija papīra lapiņas, ko bija izmetis «skapis». Tur bija veselības «lormulas», pilnīgs pārskats par organisma stāvokli, kā arī individuāls obligāto vin­grinājumu komplekss un diētiskā deva sagatavošanās posmam. Atzīmējis kaut ko medicīniskajās dienasgrā­matās, ārsts atdeva lapiņas Jermakovam un paziņoja, ka šādas apskates turpmāk notikšot ik nedēļas.

Jermakovs pateicās ārstam un izgāja.

—    Kas tā par kasti? — Aleksejs ģērbjoties jautāja Daugem. — Inkubators pieaugušajiem? Pandoras lādītes elektroniskais variants?