UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

Tā saka teorija. Taču Bikovs zināja arī to, ka līdz pat pēdējam laikam visi mēģinājumi lietot fotonu raķešu dzinēja ideju praksē bija beigušies ar pilnīgu neveiksmi. Vienu no šīs idejas pamatproblēmām — starojuma at­starošanu — nekādi neizdevās atrisināt praktiski. Lai iegūtu fotonu vilcējspēku, nepieciešams starojums ar miljoniem kilokaloriju lielu intensitāti uz atstarotāja virsmas viena kvadrātcentimetra sekundē, taču nebija tāda materiāla, kas pat īsu mirkli izturētu vairākus sim­tus tūkstošu grādu augstās temperatūras iedarbību. Bez- pilota modeļi sadega pilnīgi, nepagūdami izlietot ne simto daļu no kurināmā. Un tomēr par spīti tam fotonu raķete «Hiuss» ir uzbūvēta!

«Ir radīts ideāls spogulis,» bija teicis Dauge, ««abso­lūtais atstarotājs». Viela, kas atstaro jebkura veida staru enerģiju ar jebkuru intensitāti un jebkura veida elementārās daļiņas ar simt līdz simt piecdesmit miljonu elektronvoltu lielu enerģiju. Šķiet, izņemot neitrino. īsta burvju viela. Tās teoriju izstrādāja Novosibirskas insti­tūts. Tiesa gan, viņi nebija domājuši par fotonu raķeti. Viņi pētīja iespēju izveidot ideālu aizsardzību pret ko­dolreaktora caurspiedīgo radiāciju. Bet Krajuhins uz­reiz izprata lietas būtību.» Dauge pasmaidīja. «Krajuhins ir fotonu raķetes fanātiķis. Viņš taču izteicis slaveno aforismu: «Fotonu raķete nozīmē — Visums pieveikts.» Krajuhins tūdaļ ar abām rokām pieķērās pie «absolūtā atstarotāja», lika strādāt divām trešdaļām komitejas laboratoriju un rezultātā — «Hiuss»!»

«Absolūtā atstarotāja» radīšana bija pirmais jaunas, gandrīz fantastiskās zinātnes — mezoatomķīmijas, mākslīgo atomu ķīmijas reālais sasniegums. Mezoatom- ķīmija atomu elektronu čaulas aizstāja ar mezonu čau­lām. Dzirdētais tā aizrāva Bikovu, ka viņš uz brīdi aizmirsa visu — gan nelaimīgo Polu Danžē, gan Ve­nēru, gan pašu ekspedīciju. Diemžēl, par «absolūto at­starotāju» Dauge neko daudz nezināja stāstīt. Toties viņš pastāstīja par «Hiusu».

«Hiuss» ir kombinēta starpplanētu raķete: piecas pa­rastās impulsu atomraķetes nes milzīgu parabolisku «absolūtā atstarotāja» spoguli. Spoguļa fokusā ar no­teiktu frekvenci ievada ūdeņraža-tritija plazmas devas. Piecām parastajām raķetēm ir divējāds uzdevums: pirm­kārt, ar to palīdzību «Hiusam» dota iespēja startēt un atkal nosēsties uz Zemes. Fotonu reaktors šim nolūkam neder — tas saindētu atmosfēru tādā pašā mērā kā vienlaicīgs vairāku desmitu ūdeņraža bumbu sprādziens. Otrkārt, raķešu reaktori baro spēcīgus elektromagnētus, kuru radītajā magnētiskajā laukā notiek plazmas brem­zēšana un rodas kodolu termiskā sintēze.

Ļoli vienkārši un asprātīgi: piecas raķetes un spogulis. Starp cilu, kroplais pieckāju bruņurupucis, ko Bikovs bija redzējis Krajuhina kabinetā, izrādās, ir «Hiusa» makets. Patiesību sakot, «Hiuss» gan nav sevišķi ele­gants .. .

Inženieris atkal apsēdās, savilcies čokurā un atbalstī­jis kailo muguru pret vēso sienu.

«Mēs startēsim ar fotonu raķeti «Hiuss-2». «Hiuss-1» sadega izmēģinājuma laikā pirms diviem gadiem,» Dauge nelabprāt sacīja. «Neviens nezina, kāpēc. Un ne­vienam nevar pajautāt. Vienīgais cilvēks, kurš varētu par to kaut ko pastāstīt, — Ašots Petrosjans, miers viņa pīšļiem! Viņš saira atomputekļos kopā ar leģēto titānu, no kura bija pagatavots pirmā «Hiusa» korpuss. Viegla un goda pilna nāve …»

«Neviens no mums droši vien nebaidās nāves,» do­māja Bikovs. «Mēs tikai negribam to. Kas tā teica?» Inženieris piecēlās no dīvāna. Aizmigt neizdosies, tas bija skaidrs. «Absolūtais atstarotājs», Danžē, «Hiuss», Petrosjans . . . «Pamēģināsim vēl pēdējo līdzekli.»

Viņš izgāja uz balkona, pirms tam pilnīgi automātiski sataustījis jakas kabatā cigaretes.

Ja nenāk miegs, krietni jāpasalst. Bikovs_ atspiedas ar elkoņiem pret balkona margām. Visapkart valdīja klusums. Milzīgā pilsēta gulēja jūlija nakts spokainajā pustumsā; tālu aiz apvāršņa pletās sarta blazma,

ziemeļos pelēkajās debesīs urbās Padomju pils smailes apžilbinoši baltā bulta.

«Ir jau noteikti divi,» Bikovs nodomāja. «Kur tomēr palicis mans pulkstenis? .. . Apbrīnojami silts. Maigs, silts vējiņš .. . Bet «Hiuss» sibīriešu izloksnē nozīmē ziemas vēju, ziemeli. Fotonu raķetes projektu izstrādā­ja inženieri sibīrieši, un viņi arī lika priekšā šo vārdu kā koda nosaukumu. Pēc tam šis nosaukums pārgāja uz pašu raķeti.»

Dīvaini, neierasti nosaukumi. «Hiuss» — par godu Si­bīrijas salam, «Urāna Golkonda», šķiet, — senās pilsētas atmiņai, kur ķēniņš Zālamans kādreiz glabājis savus briljantus . . . Un vēl — «Tahmasiba mīkla».

Tahmasibs Mehti, ievērojams azerbaidžāņu ģeologs, bija pirmais cilvēks, kuram izdevās būt Golkondā. Jer­makovs, Tahmasibs un vēl divi ģeologi speciāli iekār­totā sporta raķetē bez kļūmēm nosēdās uz Venēras, Tā bija necerēta veiksme un laimīgs gadījums. Visi tā domā, arī pats Jermakovs.