UGUNĪGO MĀKOŅU VALSTĪBĀ

UZ SLIEKŠŅA

Bikovs nopūtās un, atmetis segu, nosēdās uz dīvāna. Viņš nekādi nevarēja piespiest sevi aizmigt. Dauges ka­binetā bija tumšs, baltoja tikai uz grīdas noslīdējušie palagi. Aiz platajiem logiem vāji sārtoja galvaspilsē­tas nakts uguņu atblāzma.

Bikovs pastiepa roku pēc pulksteņa blakus uz krēsla. Pulkstenis izslīdēja no pirkstiem un nokrita uz paklā­jiņa. Bikovs piecēlās un sāka meklēt to, taustīdams ar delnu pa paklājiņu un gludo grīdu. Pulksteņa nebija. Tad viņš sodīdamies izslējās un sāka kārtot palagus. Bikovs darīja to jau trešo reizi, kopš Dauge, novēlējis viņam labu nakti, bija aizgājis guļamistabā, lai uzrak­stītu dažas vēstules. Bikovs apgūlās, taču aizmigt viņam neizdevās. Viņš grozījās no vieniem sāniem uz otriem, šņāca, mēģināja iekārtoties ērtāk, skaitīja līdz simtam. Miegs nenāca.

«Pārāk daudz iespaidu,» Bikovs nodomāja, atkal ap­segdamies. Pārāk daudz iespaidu un domu. Pārāk daudz bija pastāstījis Dauge, un vēl vairāk palicis neizprasta. Lieliski būtu tagad izsmēķēt cigareti — bet nē, nedrīkst! Vajadzēs atmest. Smēķēšana jāatmet un pilnīgi jāatsa­kās no alkohola. Pirmīt Dauge, bez mazākās sajūsmas noklausījies Bikova vēsti, ka «rau, šinī čemodānā, drau­dziņ, savu kārtu gaida pudele lieliska Armēnijas kon­jaka», vienaldzīgi iejautājās: «Vai piecpadsmit gadu nostāvējies ir?» — «Divdesmit!» inženieris svinīgi pār­laboja. «Nu tad svied to projām,» Dauge mīlīgi deva padomu. «Iemet to tūlīt atkritumu šahtā vai arī rītdien atdod kādam. Un padomā ari par to, ka raķetē tev ne­atļaus smēķēt. Tāds režīms. Uz Zemes — tikai vīnogu vīns minimālās devās, bet ekspedīcijā — ne lāsītes! Tāds režīms, biedri kosmonaut.»

— K-klosteris, — Bikovs errīgi norūca, ērtāk iekār­tojoties zem segas. — Jāguļ. Pamēģināšu vēlreiz.

Viņš aizvēra acis, un tūlīt pat acu priekšā nostājās milzīgais, tukšais vestibils, kur viņš pēc apspriedes bija gaidījis Daugi. Bogdans Spicins un resnītis Krutikovs pagāja viņam garām un apstājās netālu no grāmatu kioska. Cik varēja spriest, viņi runāja par kādu jaunu grāmatu. Pareizāk, Spicins klusēja, smaidā rādīdams žil­binošus zobus, bet Krutikovs augstā tenorā tarkšķēja, laiku pa laikam raidīdams vēlīgus skatienus uz jaunā biedra pusi. Bikovs juta, ka viņu aicina piedalīties sa­runā, bet parādījās Dauge kopā ar Jurkovski. Sakniebis lūpas, Dauge gāja straujiem soļiem, Jurkovska seja bija savilkta it kā krampjos. Rokā viņš turēja saņurcītu laik­rakstu.

«Danžē gājis bojā,» teica Jurkovskis, pienācis cieši klāt abiem runātājiem.

Bikovs redze ja melnmataina Spicina sejā izdziestam smaļdu.

«A-ā, velns!» viņš nolamājas.

Krutikovs ar visu augumu padevās uz priekšu, viņa lūpas ietrīsējās: «Ak dievs . . . Pols?!»

«Virs Jupitera!» Jurkovskis sacīja nikni. «Aizkavē­jies eksosfērā, zaudējis ātrumu un nav gribējis griez­ties atpakaļ …»

Viņš pastiepa laikrakstu. Bikovs ieraudzīja ģīmetni melnā ietvarā — kalsenu, jaunu vīrieti skumjām acīm.

«Jupiters . . . Atkal nolādētais Džups!» Jurkovskis sa­žņaudza dūres. «Ļaunāks par Venēru, ļaunāks par visu pasaulē . . . Lūk, uz kurieni es . .. lūk . . .» Viņš asi pa­griezās un devās projām, plati soļodams pa blāvi balto, elastīgo grīdu.

«Pols Danžē, Pols,» Krutikovs atkārtoja, bēdīgi šū­podams galvu.

«Tā ari es nepaguvu atbildēt uz viņa vēstuli,» Dauge ar grūtībām izteica.

Visi apklusa, tikai tuklajos, spalvainajos Mihaila Antonoviča Krutikova pirkstos čaukstēja biezais grāma­tas apvāks …

.. . Bikovs atvēra acis un pagriezās uz muguras. Šis notikums bija apēnojis visu vakaru. Saruna ar Daugi vairs nevedās. «Šie kosmonauti gan ir velnišķi drosmīgi ļaudis,» nodomāja inženieris. «Un apbrīnojami neatlai­dīgi. īsti cilvēki! Cik viņu nav gājis bojā uz Venēras!» Lielās, smagās impulsu raķetēs ar ierobežotu degvielas krājumu viņi devās triecienā. Neviens viņus nebija spiedis, gluži otrādi, viņus atturēja, pat noliedza lidot… ja vien viņi atgriezās.

Tagad uzbrukumā dodas «Hiuss» .. . Bikovs, tāpat kā jebkurš kodolfizikas inženieris, visumā zināja fotonu raķešu dzinēja teoriju un sekoja visam jaunajam, kas par šo jautājumu parādījās presē. Fotonu raķešu dzi­nējs kurināmo pārvērš elektromagnētisku starojumu kvantos, un tādējādi raķešu dzinēji iegūst maksimāli iespējamo izplūdes ātrumu, kas ir vienāds ar gaismas ātrumu. Fotonu raķešu enerģijas avoti var būt vai nu kodolu termiskie procesi (kurināmā daļēja pāreja sta­rojumā), vai arī antivielas anihilācijas procesi (kuri­nāmā pilnīga pāreja starojumā). Fotonu raķetes priekš­rocības salīdzinājumā ar šķidras degvielas atomraķeti ir milzīgas un neapstrīdamas. Pirmkārt, kurināmā niecī­gais īpatsvars; otrkārt, liela derīgā nestspēja; treškārt, šķidras degvielas raķetei gluži neiespējama manevrē­šanas spēja; ceturtkārt. ..