TUVU KRITISKAJAM

Tenebras naktis bija grūtas dromietim Aminadabarli. Un vēl grūtākas tās bija visiem cilvēkiem, kuriem ga­dījās saskare ar viņu. Dromietim likās neizturami no­skatīties uz cilvēkiem, kuri divas Zemes diennaktis nododas darbam, kam nav tieša sakara ar viņa dēla glābšanu, kaut ari viņš gluži labi zināja, ka nekā nevar darīt, kamēr palīgi uz Tenebras nekustīgi guļ vai, pareizāk, ir bez samaņas. Tas neiespaidoja dro- mieša emocijas — kādam vai pat visiem vajadzēja kaut ko darīt, to viņam diktēja viņa instinkti. Ātri un nenovēršami viņš sāka uzskatīt cilvēciskās būt­nes par viscietsirdīgāko un nesadarbīgāko rasi visā Galaktikā, par spīti Riča prasmīgajām pūlēm — vi­ņam bija padomā daudz profesionālu jautājumu dro- mieša prāta nodarbināšanai.

Rekers pats bija pietiekami aizņemts, lai nedomātu par Dromu un tās impulsīvajiem iedzīvotājiem. Par laimi, plostam ar nevarīgajiem pasažieriem netuvo­jās neviens dzīvnieks un robotam nebija viņi jāaiz­stāv; tas uzmanīgi vēroja apkārtni un nebija nevienu pat manījis. Rekers izjuta atvieglojumu, kaut arī kā zinātnieks bija vīlies, jo bija gribējis kaut ko uzzināt par radījumiem, kas pirms dažām naktīm tika iznī­cinājuši lielu da)u viņa audzēkņu ganāmpulka un kas spēj dzīvot ļoti nelielā skābekļa koncentrācijā. Tomēr visi četri pie plosta piesietie atradās zināmā drošībā, kaut arī robots nedrīkstēja ļaut plostam aizpeldēt pārāk tālu no sevis, tāpēc bija nepieciešama nepār­traukta novērošana.

Pamazām straume atslāba, un plosts palika uz vie­tas. Vienu brīdi Rekers savā krēslā gandrīz aizsnau­dās. Dienai austot, plosta pasažieri bija sveiki un veseli. Sardzei šis laika sprīdis bija visspraigākais — ūdens no jūras sāka izgarot, tās blīvums palielinājās un plosts sāka peldēt. Laime, ka ap šo laiku nebija nekādu straumju; plosts ar visiem pasažieriem cēlās tieši augšup. Diemžēl, kā to jau varēja paredzēt, uz­peldējis tas apmetās otrādi, tā ka pāris stundu robota

operatoram ar nepatiku bija jānoskatās, kā iedzimtie karājas zem plosta, kamēr okeāns pamazām plaka. Pa nakti viņi bija aizpeldējuši no pakalna virsotnes un tagad nokļuva nelielā ezeriņā vienā no tuvējām ieplakām. Kad beidzot bija skaidrs, ka ezeriņš vairs neizžūst un seklāks nekļūs, bija jāsāk darboties ro­botam.»

Par laimi, oleums bija jau sekls — tik sekls, ka plosts vairāk balstījās uz ķermeņiem zem tā nekā peldēja šķidrumā. Rekers ievadīja robotu ezeriņā, un tas, stumdams plostu ar četriem bezsamaņā esoša­jiem iedzimtajiem pa priekšu, izvadīja to malā. Pasā­kums veicās, un pēdīgi diezgan haotiskais tenebriešu ķermeņu mudžeklis — viņi pamazām sāka atgūties — bija nogādāts oleuma dīķa krastā.

Pa to laiku arī batiskafs bija iznests no jūras. Tā­pat kā plosts, tas bija nokļuvis ezerā kādas ielejas galā; tomēr batiskafs nepeldēja. Ezers bija pārāk sekls. Tāpēc īzija un viņas draugs, atradās tikpat kā hermētiski noslēgtā pilī ar_ grāvi visapkārt; tas efek­tīvi aizsargāja viņus no Ātrā un tā karotāju tuvo­šanās.

Jo Ātrais bija tur. Viņš ieradās stundu pēc brīža, kad ezers beidza garot, par spīti ievērojami lielajam attālumam, kuru batiskafarn vajadzēja būt nopeldē­jušam pa nakti, jo vējš, kas visu virzīja uz konti­nenta iekšieni, bija aizdzinis arī batiskafu. īzija zi­ņoja, ka jūra neesot redzama. Meiteni tas neuztrauca, viņa stāstīja, ka lieliski saprototies ar Atro, un šķita — viņa sevišķi nebažījās arī, kad viņai pastās­tīja par Nika neveiksmi pagājušajā naktī.

Niks un Betsija, Džims un Džeina — visi bija sveiki un veseli; pie plosta piestiprinātās kartes bija

izglābtas, tāpat ari vairums ieroču. Lai noskaidrotu, kur viņi atrodas, nevajadzēs daudz laika, ja attālums, kuru viņi nopeldējuši, ir tik niecīgs, kā viņi domā; taču, ja Niks ar draugiem ari atradīs nometnes vietu, tad, jādomā, tur nekā cita vairs nebūs kā tikai vieta. Ganāmpulks būs pazudis, vismaz lielākā daļa no tā; rati — kas lai zina, kur tie būs palikuši.

Atrast pagājušās nakts ugunskuru vietu bija vieg­lāk, nekā varēja domāt. ParMielu pārsteigumu Reke­ram, vējš bija palīdzējis Džimam atrisināt šo jautā­jumu. Protams, viņš un Džeina visu atpakaļceļu bija cīnījušies pret vēju, tagad tas palīdzēja atgūt «jēgu un virzienu», kuru tenebriešiem, tāpat kā cilvēkiem, veido atmiņa kopā ar elementāro dabas parādību izpratni. Tiklīdz viņi uzzināja, kurā pusē ir jūra, ne­bija vairs nekādu grūtību; bez šaubām, viņi bija aiz­nesti tieši zemes iekšienē. Vienā stundā atrada rate- ļus un ugunskuru atliekas. Rekers patiešām bija pār­steigts, noskaidrojis, ka tie atradušies un krava nav bojāta. Ūdens okeānā, kas bija tos klājis, nebija daudz blīvāks par atmosfēru!

—   Man šķiet, mēs varam ietaupīt mazliet laika, — doktors beidzot teica, kad grupas mantība bija «in­ventarizēta». —/Tagad mēs varam doties atpakaļ uz jūru, nesot līdzi plostu. Atstāsim zīmi pārējiem; viņi varēs vai nu sekot mums, vai arī sākt pārvietot no­metni, kā nu viņiem šķitīs pareizāk, kad viņi būs at­nākuši. Mēs izmēģināsim plostu un pārmeklēsim krastu uz dienvidiem tik tālu, cik šodien pagūsim.