TUVU KRITISKAJAM

III

Apklusušais Aminadabarli nenovērsa acu no ekrāna; lai ari cik pretīgi šis radījums bija izturējies, Re­keram bija viņa žēl. Viņš pats šādos apstākļos būtu vismaz tikpat neiecietīgs. Tomēr nedrīkstēja ziedot laiku līdzcietībai, kamēr vēl bija kāda cerība, un jā­padara bija daudz.

—  Vellenbah, kāds īr batiskafa izsaukuma sig­nāls? — Rekers uzsauca.

Sardzes sakaru virsnieks pastiepās pārī Rekera plecam.

—   Es jūs savienošu, doktor.

Rekers pastūma roku sāņus.

—   Pagaidiet! Vai izsaukumu uztvers parastā apa­ratūra?» Es domāju, vai tur ir standarta sakaru iekārta?

—  Visparastākā. Kāpēc jūs tā jautājat?

—   Tāpēc, ka, ja tā nebūtu, mazie, cenzdamies at­bildēt uz izsaukumu, aiz pārskatīšanās varētu atvērt gaisa slūžas vai izdarīt vēl ko trakāku. Ja ir stan­darta aparatūra, meitene droši vien varēs atbildēt,

—   Skaidrs. Viņai nebūs nekādu grūtību. Esmu re­dzējis, ka viņa šeit lieto taustiņu izsaukuma apara­tūru.

—   Labi. Izsauciet viņu!

Rekers centās slēpt nedrošību, kuru juta, kad virs­nieks nospieda pogas. Pašlaik vēl nebija iespējams noteikt, kas noticis joslā virs Tenebras atmosfēras; acīmredzot kaut kas izsitis caurumu palīgkuģa gaisa slūžās, un batiskafs no tā varētu būt cietis un varētu arī nebūt cietis. Ja tas ir bojāts, bērni droši~vien ir miruši, kaut gan pavadonis varbūt bija licis viņiem uzvilkt skafandrus.

Beidzot ekrāns atkal kļuva gaišs, un no tā uz vi­ņiem raudzījās cilvēka seja — šaura, bāla, ar augstu matu ērkuli, kas uz ekrāna izskatījās melns, kaut gan īstenībā, kā Rekers zināja, bija ruds; seja, kuras iz­teiksme vēstīja par tik tikko apvaldītām šausmīgām bailēm, bija tomēr dzīva cilvēka seja. Un tas bija vissvarīgākais.

Gandrīz tai pašā acumirklī kāds iebrāzās pa sa­karu telpas durvīm un sastinga ekrāna priekšā bla­kus nekustīgajam dromietim.

—   Izij, vai tu esi dzīva un vesela?

Pat ja nebūtu atskanējuši šie vārdi, Rekers zinātu, ka tas ir padomnieks Ričs. Tāpat to zināja Aminada- barli un ari bērns, kura attēls bija uz ekrāna. Pēc divām sekundēm, kas bija nepieciešamas, lai pie­nāktu atbilde, bailes pazuda no vājās sejiņas, un meitene acīmredzot nomierinājās.

—   Jā, tēti. Vienu brīdi biju pamatīgi nobijusies, bet tagad viss kārtībā. Vai tu atlidosi pēc mums?

Mirkli valdīja sajukums, jo gan Ričs, gan Rekers, gan dromietis — visi reizē mēģināja runāt. Tad sevi parādīja Aminadabarli fiziskais pārākums, un viņš piegrūda savu gludo galvu pie ekrāna.

—   Kur ir otrs — kur ir mans dēls? — viņš spiedza.

Meitenīte tūlīt atbildēja:

—   Viņš ir šeit, viņam nekas nav noticis.

—   Ļaujiet man parunāt ar viņul

Meitene uz brīdi pazuda no redzes lauka, un bija tikai dzirdama viņas balss, taču teikto nevarēja sa­prast. Kad viņa atkal parādījās, tumšie mati bija briesmīgi izplūkāti, un pār vaigu stiepās pamatīga skramba.

—   Viņš ir iesprucis kaktā un negrib nākt laukā. Es uzgriezīšu skaļāk, lai jūs varat ar viņu parunāties.

īzija nepieminēja ievainojumu, un, Rekeram par izbrīnu, aFĪ viņas tēvs to nedarīja. Kā šķita, tad Ami­nadabarli to vispār nebija pamanījis. Viņš sāka runāt savā spiedzīgajā valodā, kuru no klātesošajiem sa­prata tikai Ričs, un buldurēja vairākas minūtes, laiku pa laikam apklusdams, lai noklausītos atbildes.

Sākumā dēls viņam nemaz neatbildēja. Kad Ami­nadabarli kļuva uzstājīgāks, no aparāta atsaucās vārga pīkstoņa. To izdzirdis, dromietis atguva saval­dību un sāka runāt lēnāk; pēc kādas minūtes Amina- dorneldo galva parādījās blakus Izijas galvai. Re- kers prātoja, vai viņš izskatās nokaunējies, taču dro- miešu sejas izteiksme .viņam bija kā grām*ata aiz septiņiem zieģeļiem. Acīmredzot vienam no šīs ģime­nes tomēr bija sirdsapziņa, jo, parunājis vēl brīdi ar tēvu, mazais dromietis pievērsās Izijai un angļu valodā teica:

—   Lūdzu, piedodiet, ka es jūs saskrāpēju, mis Riča. Es biju pārbijies un domāju, ka jūs tikai gribat mani izvilināt no kakta. Tēvs teica, ka jūs esot ve­cāka par mani un man jāklausa jums tik ilgi, kamēr atkal nokļūšu pie viņa.

Šķita, ka meitene pilnīgi izprot situāciju.

—   Nekas, nekas, Mina, — viņa mīļi sacīja. — īste­nībā jau man nemaz nesāpēja. Es rūpēšos par tevi, un mēs atgriezīsimies pie tava tēva — pēc kāda lai­ciņa.