TUVU KRITISKAJAM

Rekers palaida gar ausīm jautājumu, kaut arī zi­nāja, cik svarīga persona ir runātājs, — pašreiz tēr­zēšanai neatlika laika. Bija jārīkojas. Pie sienām visapkārt Rekeram rindojas Fedžina vadības tele- ekrāni, un visos egles čiekuriem līdzīgu radījumu pūļi uzbruka ciematam. Rekeram priekšā bija ar at- sper&lēdzi ieslēdzams mikrofons, lai nejaušās saru­nas kontroles telpā nenokļūtu lidz robota sabiedrota­jiem. Rekera pirksts mulsi kavējās virs slēdža, tomēr tam nepieskārās. Viņš lāgā nezināja, ko teikt.

Viss, ko viņš Nikam bija pastāstījis ar robota starpniecību, bija patiesība; nekas netiks iegūts, mē­ģinot cīnīties. Diemžēl cīņa bija jau sākusies. Pat ja Rekers būtu spējīgs dot padomu, kā aizstāvēt cie­matu, bija jau par vēlu; cilvēks vairs nespēja atšķirt uzbrucējus no ciemata aizstāvjiem. Šķēpi lidoja gaisā acis žilbinošā ātrumā, ugunskuru gaismā zibēja cir­vji un naži.

—   Katrā ziņā tā ir lieliska izrāde, — vēlreiz atska­nēja tā pati spalgā balss, kas pirms minūtes. — Tur lejā ugunskuri šķiet gaišāki nekā dienas gaisma.

Paviršais tonis kaitināja Rekeru, kurš nebūt ne­spēja tik nevērīgi uztvert kļūmīgo stāvokli, kādā bija nokļuvuši viņa draugi. Tomēr ne runātāja personība, ne arī augstais stāvoklis neļāva Rekeram zaudēt sa­valdību un pateikt kaut ko nevietā, — gluži neviļus šis vērotājs bija iedvesis doktoram kādu ideju. Viņa pirksts piespieda mikrofona slēdzi.

—   Nik, vai tu mani dzirdi?

—  Jā, Skolotāj.

Nika balsī nebija ne jausmas no drausmīgās fizis­kās piepūles, kurai viņš bija pakļauts; viņa runas aparāts nebija tik cieši saistīts ar elpošanas sistēmu kā cilvēkam.

—   Labi. Izlauzieties visi, cik ātri spējat, līdz tuvā­kajai būdai! Novietojieties tā, lai es nevaru jūs re­dzēt! Ja netiekat būdā, paslēpieties aiz malkas kau­dzes vai kaut kā tamlīdzīga — kaut vai aiz paugura, ja neatrodat neko labāku! Ziņojiet man, tiklīdz esat to izdarījuši.

—   Centīsimies.

Nikam nebija laika vēl kaut ko piebilst. Tie, kas atradās kontroles telpā, varēja tikai vērot notiekošo, kaut gan Rekera pirksts jau kavējās pie citas slēdžu grupas uz sarežģītā vadības paneļa viņa priekšā.

—  Vienam izdevās. — Tā atkal bija tā pati spalgā balss, un šoreiz Rekeram bija jāatbild.

—  Es pazīstu šīs būtnes sešpadsmit gadu, tomēr tagad nevaru atšķirt no uzbrucējiem. Kā jūs to spējat?

Rekers uz mirkli atrāva acis no ekrāniem un pa­meta skatienu uz abiem ārpuszemiešiem, kas slējās aiz viņa kā divi torņi.

—  Uzbrucējiem nav cirvju, īr tikai naži un šķēpi, runātājs vēsi norādīja.

Rekers ar skubu pievērsās atkal ekrāniem. Viņš ne­bija pārliecināts, ka runātājam taisnība. Zibēja tikai trīs vai četri cirvji, un to īpašnieki virmojošajā bur­zmā nebija skaidri saskatāmi. Kad uzbrucēji bija kāpuši pakalnā — īsajā brīdī, kamēr viņi bija robota redzes laukā, bet cīņa vēl nebija sākusies —, doktors nebija pamanījis, ka viņiem rokā nav cirvju; tomēr nebija iemesla šaubām, ka kāds cits to būtu varējis ievērot. Rekers vēlējās, kaut labāk pazītu Dromu un tās iedzīvotājus. Viņš neko neatbildēja uz slaida milža piezīmi, tikai no šā brīža sāka vērot cirvjus, kas zibēja ugunskuru gaismā, šķita, ka tie tiešām izcērt ceļu uz pakalna virsotni, kur atradās būdas.

Daži nokļuva līdz tām. Pusminūti kādas būdas durvīs četrrokains zvīņainis, pavērsies pret ienaidnie­kiem, «ar cirvi apstrādāja pārāk tuvu pienākušo uz­brucēju paurus. Trīs citi, acīmredzot ievainoti, rāpās pie viņa un spēcīgo roku vēzienu aizsegā patvērās būdā; viens no viņiem palika tupam durvīs un ar di­viem šķēpiem sargāja cirvja vēzētāju no zemāk mēr­ķētajiem dūrieniem.

Tad vēl viens aizstāvis izlauza ceļu līdz būdai un abi iegāja iekšā. Neviens no aliniekiern negrasījās viņiem sekot.

—  Vai jūs visi esat iekšā, Nik? — Rekers jautāja.

—   Mēs šeit esam pieci. Par citiem neko nezinu. Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Elise un Toms ir miruši; sākumā viņi bija man pavisam tuvu, bet tagad es viņus jau kādu laiku neesmu redzējis.

—   Pasauc tos, kas nav kopā ar tevi. Man visai drīz kaut kas jādara, un es negribu, ka tas kaitētu kādam no jums.

—  Viņiem jābūt vai nu drošībā, vai ari beigtiem. Cīņa ir galā; tevi var daudz skaidrāk dzirdēt nekā pirmīt. Būtu labāk, ja tu darītu, kas darāms, nemaz neraizējoties par mums; man šķiet, ka visi Ātrā ļau­dis iet pie tevis. Tikai kādi pāris atrodas šeit ārā pie durvīm; pārējie aplenc tevi plašā lokā. Vai tu esi vēl turpat, kur pirmīt?

—   Nē, — Rekers teica, — un tev ir taisnība — mani ielenc. Viens no vislielākajiem nāk tieši pie manis. Pārliecinies, vai jūs visi esat paslēpušies, vis­labāk tā, lai jūs nevar aizsniegt gaisma. Dodu jums desmit sekundes laika.

—   Labi, — Niks atbildēja. — Mēs palīdīsim zem galdiem.

Vērodams uz ekrāna tuvojošās būtnes, Rekers lē­nām noskaitīja līdz desmit. Pie pēdējā skaitļa viņa pirksti parāva svirslēdzi, kas reizē pārslēdza divdes­mit slēdžus, un — kā Niks to vēlāk aprakstīja — «pasaule aizdegās».

Tomēr bija iedegušies tikai robota gadiem ilgi ne­lietotie starmeši, kas vēl arvien darbojās.