TUVU KRITISKAJAM

Pēc Rekera aprēķina, uzbrucējiem vienā mirklī va­jadzēja kļūt akliem. Pamazām atklājās bēdīgais fakts, ka tā tomēr nav.

Uzbrucēji, bez šaubām, bija pārsteigti. Viņi mirkli apstājās un trokšņaini apspriedās; tad milzis, kas soļoja visiem pa priekšu, piegāja pie robota un no­liecās pār to — likās, ka viņš sīki izpēta vienu no starmešiem. Cilvēki jau sen bija uzzinājuši, ka te- nebriešu redzes orgāni ir kaut kādā veidā saistīti ar adataino seksti uz galvas, un tieši šo ķermeņa daļu radījums — Rekeram v bija aizdomas, ka tas ir Āt­rais — piebāza cieši klāt nelielajām lūciņām, pa ku­rām izplūda gaisma.

Cilvēks nopūtās un izslēdza starmešus.

—   Nik, — viņš sauca, — kā redzams, mana ideja nekur neder. Vai tu vari sadabūt rokā to zelli, to Ātro, un paskaidrot viņam, kā ir ar valodas pro­blēmu? Kas viņu zina, vai viņš pašreiz nemēģina ar mani sarunāties.

—   Pacentīšos. — Nika balss ar robota aparatūras palīdzību bija tik tikko sadzirdama, un tad vairs va­rēja saklausīt tikai nesapretamu buldurēšanu, kas pavisam fantastiski no ļoti augstiem toņiem pārlēca uz viszemākajiem. Nevarēja pat noteikt, kas runā, un Vēl jo mazāk — ko runā, un Rekers noraizējies at­slīga krēslā.

—   Vai šā robota manipulējošās iekārtas nav lieto­jamas cīņai? — dromieša spalgā balss pārtrauca Re- kera drūmās pārdomas.

—   Citos apstākļos tas būtu iespējams, — Rekers atbildēja. — Bet pašreiz mēs esam pārāk tālu. Jūs droši vien esat pamanījis, kā aizkavējas jautājumi un atbildes, kad sarunājos ar Niku. Mēs riņķojam pārāk tālu no Tenebras, lai spētu noturēties visu laiku uz viena meridiāna. Tenebras diena atbilst kā dām četrām Zemes dienām, un tāpēc mēs lidojam apmēram simt sešdesmit tūkstoš jūdžu attālumā no tās. Reakcijas kavēšanās par gandrīz divām sekun­dēm padarītu robotu par diezgan bezpalīdzīgu cīnī­tāju.

—   Protams, man to vajadzēja iedomāties pašam. Man jāatvainojas, ka aizkavēju jūs un traucēju tik grūtā brīdī.

Rekers ar pūlēm atrāva domas no ainas tālu lejā un pievērsās dromietim.

—   Jāatvainojas ir man, — viņš teica, — es zi­nāju, ka esat ceļā pie mums un kāpēc ierodaties. Man vismaz vajadzēja norīkot kādu, kas jūs sagaidītu ar pienācīgo godu, ja es pats to nevaru. Kā redzat, mani atvaino tikai ārkārtējie apstākļi. Lūdzu, ļaujiet man tagad labot manu nevērību. Man šķiet, ka jūs vēlētos apskatīt «Vindemiatrix».

—   Nebūt ne. Man pat sapņos nenāktu prātā paš­reizējā brīdi atraut jūs no šīs telpas. Katrā ziņā ku­ģis salīdzinājumā ar jūsu aizraujošo projektu uz pla­nētas šķiet gluži neinteresants, un jūs varat pastāstīt visu^par to tikpat labi šeit, gaidot sava audzēkņa at­bildi. Cik noprotu, jūsu robots uz planētas atrodas jau ilgu laiku. Varbūt jūs varētu man pastāstīt, kā savervējāt savus audzēkņus? Varbūt gan, ka mans dēls gribētu, lai viņam parā'da kuģi, ja tikai iespē­jams atraut kādu komandas locekli no viņa pienā­kumiem.

— -Protams. Es nezināju, ka tas ir jūsu dēls. Zi­ņojumā par jūsu apciemojumu viņš nebija pieminēts, un es nodomāju, ka tas ir jūsu asistents.

—  Viss ir vislabākajā kārtībā. Dēls, iepazīsties ar doktoru Helvenu Rekeru. Doktor, tas ir mans dēls Aminadorneldo. '

—   Priecājos ar jums iepazīties, ser, — jaunākais dromietis nopīkstēja.