— Bezspēcīgam? — viņš atkārtoja, paceldams uzacis. — Kā tu to saproti? Zināmā mērā katras reliģijas dievs bija bezspēcīgs — apkrauts ar visām cilvēkam raksturīgām pazīmēm, tikai vēl spilgtākām. Piemēram, Vecās Derības dievs alka verdzisku zemošanos un bija upuru kārs varmāka, skaudīgs pret citiem dieviem… grieķu dievi ar savu nesaticību, ģimenes ķildām cilvēciskā ziņā bija ne mazāk kroplīgi…
— Nē, — es viņu pārtraucu, •— runāju par dievu, kura nepilnība izriet nevis no cilvēku- radītāju vaļsirdības, bet gan ir viņa īstā, ima- nentā pazīme. Tam jābūt dievam, kas ir ierobežots savā visuzināšanā un visuvarēšanā, kas kļūdās savu nākamo darbu paredzēšanā, kuru viņa paša izsaukto parādību gaita spēj sašaurināt. Tas ir… kropls dievs, kurš allaž vēlas vairāk nekā spēj un ne uzreiz to pats saprot. Kurš konstruēja pulksteņus, bet ne laiku, ko tie mēro. Iekārtas vai mehānismus, kas kalpo noteiktiem mērķiem, bet kas pārauga šos mērķus un kļuva tiem neuzticīgi. Un
radīja bezgalību, kas kļuva nevis par viņa spēku, bet par viņa neizmērojamās sakāves rādītāju.
— Kādreiz, sen, sen, maniheisms, — svārstīdamies iesāka Snauts.
Aizdomu pilnā atturība, ar kādu pēdējā laikā pie manis griezās Snauts, izgaisa.
— Bet tam nav nekā kopēja ar labā un ļaunā būtību, — es tūdaļ viņu pārtraucu. — Šis dievs neeksistē ārpus matērijas un nevar no tās atrauties, viņš vienīgi to vēlas …
— Tādu reliģiju nepazīstu, — viņš atbildēja, mirkli klusējis. — Tāda nekad nebija … vajadzīga. Ja tevi pareizi saprotu, bet baidos, ka tas tā ir, tad tu domā par kaut kādu evolucionējošu dievu, kas laika ritējumā attīstās un izaug, kas kāpj pa arvien augstākiem varenības pakāpieniem, līdz apzinās tās bezspēcību. Šis tavs dievs ir būtne, kas iegāja dievišķībā kā bezizejas situācijā un, sapratis to, padevās izmisumam. Jā, bet cerības zaudējušais dievs, tas taču, mans dārgais, ir cilvēks. Tu runā par cilvēku … Tā ir ne tikai slikta filozofija, bet pat vairāk — tā ir slikta mistika.
— Nē, — es stūrgalvīgi atbildēju, — es nerunāju par cilvēku. Iespējams, ka ar dažiem saviem vaibstiem tas atbilstu šai provizoriskajai definīcijai, bet tikai tāpēc, ka šī definīcija ir pilna robu. Cilvēks, par spīti ārišķībai, neuzstāda sev mērķus. Viņam tos sagādā laiks, kurā viņš dzimis. Viņš var tiem kalpot vai pretoties, bet kalpošanas vai pretošanās iemesls ir dots no iekšienes. Lai izjustu abso
lūtu brīvību mērķu izvēlē, būtu jābūt vientuļam, bet tas nav iespējams, jo cilvēks, kas nav uzaudzis starp sev līdzīgiem, nespēj kļūt par cilvēku. Šis… mans — tā ir būtne bez daudzskaitļa, zini?
— Ak, — viņš teica, — kā tad es uzreiz … —• un parādīja ar roku uz loga pusi.
— Nē, — es noliedzu, — arī okeāns ne. Viņš savā attīstībā paskrējis garām dievišķības izredzēm, pāragri ieslēdzoties sevī, ne vairāk. Drīzāk viņš ir anahorets, kosmosa vientuļnieks, nevis tā dievs … yiņš atkārtojas, Snaut, bet tas, par kuru domāju, nekad to neizdarītu. Varbūt viņš patlaban kaut kur dzimst, kaut kādā galaktikas nostūrī, un visdrīzākajā laikā jauneklīgas sajūsmas uzplūdā sāks izdzēst vienas zvaigznes un iedegt citas, mēs to pamanīsim pēc kāda laika …
— Jau pamanījām, — Snauts skābi teica. — Novae un Supernovae … vai tās, tavuprāt, ir sveces uz viņa altāra?
— Ja tu gribi to, ko saku, saprast tik burtiski …
— Bet varbūt tieši Solāris ir tava dievišķā zīdaiņa šūpulis, — Snauts piebilda. Arvien nepārprotamāks smīns veidoja ap viņa acīm sīku grumbiņu tīklu. — Varbūt tieši viņš tavā izpratnē ir pirmais auglis, izmisušā dieva iedīglis, varbūt viņa vitālā bērnišķība vēl krietni pāraug viņa saprātu, bet viss, ko satur mūsu solāristiskās bibliotēkas, ir tikai plašs šī zīdaiņa refleksu katalogs …
— Un mēs kādu laiku izpildījām viņa rotaļlietu lomu, — es pabeidzu. — Jā, tas ir iespējams. Un zini, kas tev izdevās? Radīt pilnīgi jaunu hipotēzi par tematu Solāris, bet tas tiešām ir jau kaut kas! Un uzreiz tev ir rokā Kontakta nodibināšanas neiespējamības izskaidrojums, klusēšanas, zināmu ekstrava- ganču — šādi nosauksim attiecības ar mums — izskaidrojums; maza bērna psihe …
— Atsakos no autora tiesībām. — Snauts noburkšķēja, stāvēdams pie loga.
Ilgāku laiku skatījāmies melnajos viļņos. Pie austrumu apvāršņa miglā iezīmējās bāls, iegarens plankumiņš.
— Kā tevī radās šī bezspēcīgā dieva koncepcija? — viņš piepeši jautāja, nenovērsdams acis no spīdīgā tuksneša.
— Nezinu. Tā man izlikās ļoti, ļoti pareiza. Tas ir vienīgais dievs, kuram es varētu noticēt, kura mokas nav izpirkšana, kurš neko neglābj, nekam nekalpo, tikai eksistē.
— Mimoīds … — Snauts teica pavisam klusi, citādā balsī. _
— Ko tu saki? A, jā. Pamanīju to jau pirmīt. Ļoti vecs.
Abi vērāmies sarkanbrūni miglotajās debesīs.
— Lidošu, — es negaidīti teicu. — It īpaši tāpēc, ka nekad vēl neesmu atstājis Staciju, bet šī ir laba izdevība. Atgriezīšos pēc pusstundas …
— Ko tu saki? — Snauts iepleta acis, — Lidosi? Uz kurieni?