— Pēdējo reizi sūtījām ziņojumu pirms Gibariāna nāves. Tas ir vairāk nekā pirms diviem mēnešiem. Mums sīki jāattēlo viss process, kā parādījās …
— Vai tu nerimsies? — es sagrābu viņu aiz krūtīm.
— Vari mani sist, — viņš teica, — bet es tomēr runāšu.
Palaidu viņu vaļā.
— Dari, ko vēlies.
— Lieta tāda, ka Sartoriuss mēģinās noklusēt dažus faktus. Esmu par to gandrīz pārliecināts.
— Un tu ne?
— Nē. Tagad vairs ne. Tā nav tikai musu darīšana vien. Tu zini, par ko ir runa. Okeāns nodemonstrēja saprātīgu darbību. Spēj izdarīt visaugstākās pakāpes organisko sintēzi, kādu mēs nepazīstam. Tas zina mūsu ķermeņu uzbūvi, mikrostruktūru, metabolismu . . .
— Labi, — es sacīju. — Kāpēc tu pārtrauci? Tas veica ar mums . .. eksperimentu sēriju. Psihisku vivisekciju. Pamatojoties uz zināšanām, kas tika izzagtas no mūsu galvām, nerēķinoties ar to, pēc kā tiecamies.
— Tie vairs nav fakti un pat ne slēdzieni, Kelvin. Tās ir hipotēzes. Zināmā nozīmē viņš rēķinājās ar to, ko gribēja kaut kāda noslēgta, apslēpta mūsu prāta daļa. Tās varēja būt — dāvanas . ..
— Dāvanas! Augstais dievs!
Es sāku smieties.
— Apklusti! — viņš iekliedzās, sagrābdams manu roku.
Saspiedu viņa pirkstus. Žņaudzu arvien spēcīgāk, kamēr nokrakšķēja kauli. Viņš skatījās uz mani caur pievērtiem plakstiem, nenodrebēdams. Palaidu viņu vaļā un atkāpos stūrī. Stāvēdams ar seju pret sienu, es teicu:
— Pacentīšos nerīkot histērijas.
— Nav svarīgi. Ko pieprasīsim?
— Pasaki tu. Es pašlaik nevaru. Viņa kaut ko teica, pirms? …
— Nē. Neko. Man liekas, ka tagad ir parādījušās izredzes.
— Izredzes? Kādas izredzes? Uz ko? Aā … — es teicu klusāk, skatīdamies viņam acis, jo pēkšņi sapratu. — Kontakts? Atkal Kontakts? Mums vēl par maz — un tu, tu pats, un viss šis trako nams . .. Kontakts? Nē, nē, nē. Bez manis.
— Kāpēc? — Snauts jautāja pavisam mierīgi. — Kelvin, tu joprojām un tagad vēl vairāk nekā jebkad instinktīvi izturies pret viņu kā pret cilvēku. Neieredzi viņu.
— Un tu ne?
— Nē, Kelvin, viņš taču ir akls . ..
— Akls? — es pārjautāju, nebiju pārliecināts, vai labi dzirdēju.
— Protams, mūsu izpratnē. Mēs neeksistējam viņam tā, kā mēs abi viens otram. Sejas izskats, ķermeņa formas, ko redzam, palīdz mums pazīt vienam otru kā indivīdus. Viņam tas ir caurspīdīgs apvalks. Viņš taču iekļuva mūsu smadzeņu iekšienē.
— Nu labi. Bet kas tālāk? Ko tu gribi pierādīt? Ja viņš spēja atdzīvināt, izveidot cilvēku, kas eksistē tikai manās atmiņās, un izdarīt to tā, ka viņas acis, kustības, viņas balss … balss . . .
— Turpini! Turpini tālāk, dzirdi!!!
— Turpinu … turpinu … Jā. Tātad … balss … no tā izriet, ka viņš spēj lasīt mūs kā grāmatu. Zini, ko gribu pateikt?
— Jā. Ja viņš gribētu, tad varētu ar mums sastapties?
— Protams. Vai tas nav acīm redzams?
— Nē. Nebūt ne. Viņš taču varēja paņemt tikai ražošanas recepti, kas nesastāv no vārdiem. Tas ir atmiņā fiksēts pieraksts, olbaltuma struktūra. Kā spermatozoīdā galviņa vai ola. Tur, smadzenēs, taču nav nekādu vārdu, sajūtu, cilvēka atmiņas — tas ir attēls, kas nukleīnskābju valodā pierakstīts uz lielmolekulārajiem asinhronkristāliem. Tāpēc viņš izmantoja to, kas mūsos bija visspilgtāk izko- dināts, visciešāk ieslēgts, vispilnīgāko un dziļāko nospiedumu, saproti? Un viņam nemaz nebija jāzina, ko tas mums nozīmē, kāda tam visam jēga. Tas tāpat kā — ja mums izdotos izveidot simetriādi un mēs iemestu to okeānā, zinādami tās arhitektūru, tehnoloģiju un būvmateriālus, bet nesaprazdami, kam, kādam mērķim tā kalpo, ko tā nozīmē okeānam…
— Tas ir iespējams, — es teicu. — Jā, tas ir iespējams. Tādā gadījumā viņš varbūt… nemaz nav gribējis mūs tik ļoti mocīt, nomākt. Varbūt. Un tikai gadījuma pēc …
Man sāka drebēt lūpas,
— Kelvin!
— Jā, jā. Labi. Viss jau ir kārtībā. Tu esi labs. Viņš arī. Visi ir labi. Bet kāpēc? Paskaidro man. Kāpēc? Kādēļ tu to izdarīji? Ko tu viņai pateici?
— Patiesību.
—• Patiesību, patiesību! Ko?
— Tu taču zini. Iesim tagad pie manis. Rakstīsim raportu. Nāc.
— Pagaidi. Ko tu īsti gribi? Tu taču netaisies palikt Stacijā? …
— Gribu palikt. Jā.
VECAIS MIMOĪDS