SOLARIS

Mani pamodināja sarkana gaisma. Galva bija smaga kā svins, bet kakls stīvs, it kā visi skriemeļi būtu saauguši vienā kaulā. Raupjo, pretīgo mēli mutē nevarēju pakustināt. «Droši vien ar kaut ko esmu saindējies,» no­domāju, ar pūlēm paceldams galvu. Pastiepu roku uz Harejas pusi. Atdūros pret aukstiem palagiem.

Pietrūkos sēdus.

Gulta bija tukša, kabīnē — neviena. Logos kā sarkani diski atspīdēja saules ripas at­spulgi. Nolēcu uz grīdas. Laikam izskatījos komiski, jo sagrīļojos kā piedzēries. Turēda­mies pie mēbelēm, aizkļuvu līdz skapim — vannas istaba bija tukša. Koridors tāpat. Arī laboratorijā neviena nebija.

—         Harej!!! — es iekliedzos, stāvēdams ko­ridora vidū un neapzinīgi airēdamies ar ro­kām. — Harej … — nogārdzu vēlreiz, jau zinādams.

Labi neatceros, kas notika pēc tam. Laikam skraidīju puskails pa visu Staciju, atceros tikai, ka iedrāžos pat saldētavā, bet vēlāk — kādā no noliktavām un ar dūrēm dauzīju aiz­slēgtās durvis. Varbūt pat biju tur vairākas reizes. Kāpnes dunēja, griezos apkārt, metos skriešus, no jauna kaut kur drāzos, līdz ka­mēr stāvēju pie caurredzamas plātnes, aiz kuras atrodas izeja uz ārpusi: dubultas, bru­ņotas durvis. Grūdu tās no visa spēka un kliedzu, prasīdams, lai tas būtu bijis sapnis. Un kāds jau krietnu laiku bija ar mani, puri­nāja mani, kaut kur vilka. Tad nonācu mazajā laboratorijā, mans krekls bija slapjš no le­dainā ūdens, mati salipuši, nāsis un mēli de­dzināja spirts, aizkusis gulēju puszviļus uz kaut kā auksta, metāliska, un Snauts savās notraipītajās audekla biksēs rosījās pie zāļu skapīša, kaut ko meklēdams, instrumenti un stikli briesmīgi šķindēja.

Piepeši ieraudzīju viņu savā priekšā, viņš skatījās man acīs, uzmanīgs, salīcis.

—    Kur viņa?

—    Viņas nav.

—    Bet, bet Hareja . ..

—     Nav vairs Harej as, — viņš lēni, izteik­smīgi sacīja, tuvinādams savu seju, it kā būtu man iesitis un tagad meklētu sitiena pēdas.

—    Viņa atgriezīsies … — es nočukstēju, aizverot acis … Un pirmo reizi nemaz no tā nebijos. Nebaidījos no viņas rēgainās atgrie­šanās. Nesapratu, ka varēju kādreiz no tā bai­dīties!

—    Izdzer šo.

Viņš pasniedza man glāzi ar siltu šķidrumu. Paskatījos uz to un pēkšņi iešļācu visu glāzes saturu viņam sejā. Viņš atkāpās, slaucīdams acis. Kad viņš tās atvēra, stāvēju viņam bla­kus. Viņš bija tik ļoti mazs.

—    To izdarīji tu?!

—    Par ko tu runā?

—    Nemelo, pats zini, par ko. Tu runāji ar viņu tonakt? Un liki, lai viņa iedod man miega zāles? … Ko tu ar viņu izdarīji?! At­bildi!!!

Viņš kaut ko meklēja krūšu kabata. Izvilka saburzītu aploksni. Izrāvu viņam to no ro­kām. Aizlīmēta. Bez uzraksta. Atplēsu aplok­sni. No tās izkrita četrkārt salocīta zīmīte. Lieli, mazliet bērnišķīgi burti, nelīdzenas rin­diņas. Pazinu rokrakstu.

«Mīļais, es pati viņam to lūdzu. Viņš ir labs. Šausmīgi, ka vajadzēja tevi piemānīt, bet citādi nevarēju. Man tev viens lūgums: klausi viņu un nedari sev nekā ļauna. Tu biji ļoti labs.»

Apakšā bija viens sašvīkāts vārds. Man izdevās to salasīt: «Hareja» — uzrakstīts, tad sastrīpots, tālāk vēl viens burts, it kā H vai K, pārvērties traipā. Izlasīju vienreiz un tad vēlreiz. Un vēl. Biju jau pārāk mierīgs, lai kristu histērijā, nespēju, pat ievaidēties, it kā būtu palicis bez balss.

—    Kā? — es nočukstēju. — Kā?

Vēlāk, Kelvin. Turies.

—    Es turos. Saki. Kā?

—    Anihilācija.

—    Kā tā? Bet aparāts?! — es salēcos.

—           Roša aparāts nederēja. Sartoriuss uzbū­vēja citu, speciālu destabilizatoru. Nelielu. Darbojas tikai dažu metru rādiusā.

—    Kas notika ar viņu? …

-— Izgaisa. Zibens un vēja pūsma. Viegla vēja pūsma. Nekas vairāk.

—    Dažu metru rādiusā, tu saki?

—   Jā. Lielākam pietrūka materiālu.

Man piepeši likās, ka grūst sienas. Aizvēru acis.

—          Mans dievs … viņa … atgriezīsies, at­griezīsies taču…

—    Nē.

—    Kāpēc nē? …

—           Nē, Kelvin. Vai atceries tās verdošās putas? Kopš tā laika vairs neatgriežas.

—    Vairs ne?

—    Nē.

—    Tu viņu nokāvi, — es klusi teicu.

—    Jā. Tu to neizdarītu? Manā vietā?

Satrūkos un sāku soļot arvien ātrāk. No sie­nas līdz kaktam un atpakaļ. Deviņi soļi. Pa­grieziens. Deviņi soļi.

Apstājos Snauta priekšā.

—            Klausies, dosim raportu. Pieprasīsim tiešus sakarus ar Padomi. To var izdarīt. Viņi piekritīs. Viņiem jāpiekrīt. Planētu izslēgs no Četru konvencijas. Visi līdzekļi atļauti. Atgādāsim antimatērijas ģeneratoru. Tu domā, ka ir kaut kas, kas varētu pretoties antimatē- rijai? Hekā nav! Nekā! Nekā! — es triumfē­joši kliedzu, akls no asarām.

—           Gribi viņu iznīcināt? — Snauts jautāja. — Kāpēc?

—    Ej prom. Atstāj mani vienu!

—. Neiešu.

—    Snaut!

Skatījos viņam acīs. «Nē,» viņš atbildēja ar galvas kustību.

—    Ko tu gribi? Ko gribi no manis?

Viņš pienāca pie galda.

—    Labi. Dosim raportu.

Aizgriezos prom un sāku staigāt.

—    Apsēdies.

—    Liec mani mierā.

—           Lietai ir divas puses. Pirmā — fakti. Otrā — mūsu pieprasījums.

—    Vai tieši tagad par to jārunā?

—    Jā, tagad.

—           Negribu. Saproti? Tā nav mana darī­šana.