SOLARIS

Līdzība ar veclaicīgu, pussagruvušu pilsētu vai kādu zemestrīcē vai citā kataklizmā iz­nīcinātu sensenu eksotisku marokāņu ciemu bija pārsteidzoša. Visskaidrāk redzēju stāvas, daļēji aizbarikādētas ielu aizas, to spējos, kraujos kritumus krastā, ko apskaloja smēr- veida putas, augstāk bija saglabājušies basti­oni, to apaļie pamati, bet izliektajās un iedob­tajās sienās — melni caurumi, kas izskatījās pēc izdauzītiem logiem vai fortu ambrazūrām.

Smagi sasvērusies uz sāniem kā pusnogri- mis kuģis, šī pilsēta-sala peldēja bezjēdzīgā, neapzinātā kustībā, ļoti lēnām griežoties ap savu asi, par ko liecināja šķietamā saules kus­tība pa debesu velvi, liekot ēnām slinki rāpties starp drupu nostūriem; brīžiem starp tām iz­lauzās saules stars, sasniedzot vietu, kur stā­vēju. Pakāpos vēl augstāk, jau krietni riskē­jot, līdz izciļņi, kas bija pārkārušies pār manu galvu, sāka birdināt sīku gružu straumītes un lieli putekļu mākoņi aizsedza līkumotās aizas un ieliņas; mimoīds, protams, nav klints; un līdzība ar kalcītu pazūd, kad tuvāk aplūko šķembu — tā sastāv no ļoti sīkām šūnām, tā­pēc ir neparasti gaisīga un daudz vieglāka par putuplastu.

Atrados jau tik augstu, ka sajutu mimoīda kustību: tas ne tikai peldēja uz priekšu, oke­āna melno, stīgro viļņu mudināts, — no ku­rienes, uz kurieni? — bet arī svērās uz sāniem, uz vienu, tad otru pusi, ļoti lēni, katru no šiem vēzienveida zvalstieniem pavadīja brūnganu un dzeltenu lipīgu putu stiepta čaukstoņa, kas radās, tām atkal un atkal aizplūstot pa iznirstošo krastmalu. Mimoīda svārstveida kustība bija sākusies ļoti sen, laikam mimo­īda dzimšanas brīdī, un saglabājās tā milzī­gās masas dēļ. Apskatījis no augstās vietas, kur atrados, visu apkārtni, piesardzīgi nokāpu lejā; un tikai tad — cik dīvaini! — sapratu, ka mimoīds mani nemaz neinteresē, ka esmu atlidojis šurp, nevis lai tiktos ar mimoīdu, bet gan ar okeānu.

Apsēdos uz salas raupjās, saplaisājušās virsmas, kādu pārdesmit soļu attālumā no he­likoptera. Melns vilnis smagi uzrāpās uz krasta, saplakdams un vienlaicīgi zaudēdams krāsu; kad vilnis atkāpās, tam sekoja drebošu gļotu plēnes. Pavirzījos vēl zemāk un pastiepu roku pretī nākamajam vilnim. Tas precīzi at­kārtoja fenomenu, ko cilvēki pirmo reizi no­vēroja gandrīz pirms vesela gadsimta: salīgo­jās, nedaudz atkāpās, nepieskaroties aptvēra manu delnu tā, ka starp tās virspusi un oke­āna plazmas «cimdu» (kas uzreiz izmainīja konsistenci, no šķidras kļūstot par gaļīgu) palika plāna gaisa kārtiņa. Lēnām cēlu roku augšup, un vilnis, pareizāk sakot, tā tievs atzarojums, sekoja rokai līdzi, joprojām ap­jozdams manu delnu ar netīri zaļganu, aizvien caurspīdīgāku masu. Piecēlos kājās, jo citādi nevarēju pacelt roku vēl augstāk; recekļ- veida substances plēve saspringa kā uzvilkta stīga, taču pušu netrūka; pilnīgi saplakušais vilnis, kā savāds mājdzīvnieks piekļāvies krastam pie manām kājām, pacietīgi gaidīja šī eksperimenta beigas. Likās, ka no okeāna būtu izaudzis valkans zieds, kura vainags bez pieskaršanās apkļāva manus pirkstus, kļū­dams par to precīzu, negatīvu kopiju.

Es atkāpos. Zieda stublājs notrīsēja un kā negribēdams atgriezās atpakaļ, elastīgs, vibrē­jošs, šaubu pārņemts. Vilnis saplūda ar to un pazuda okeānā. Atkārtoju šo rotaļu, līdz at­kal, tāpat kā pirms simt gadiem, viens no kār­tējiem viļņiem vienaldzīgi aizplūda prom, it kā piesātināts ar jauniem iespaidiem. Zināju, ka gaidīt uz šīs «ziņkāres» atmošanos tagad vajadzētu vairākas stundas. Apsēdos kā pir­mīt, bet šī teorētiski tik labi zināmā, manis paša izraisītā parādība it kā pārvērta mani; teorija nevarēja, neprata aizstāt reāla pārdzī­vojuma izjūtu.

Šīs būtnes rašanās, attīstības un izplatīša­nās veidā, katrā tās atsevišķā kustībā un arī visu to kopumā bija jūtama kaut kāda, gribē­tos teikt, piesardzīga, bet ne bikla naivitāte; kad tā kaislīgi un strauji centās izzināt, ap­jēgt jaunu, negaidīti sastaptu formu, tai pusceļā nācās atkāpties, jo draudēja kāda noslēpumaina likuma nosprausto robežu pār­kāpšana. Kāds neizsakāms kontrasts bija starp šo žirgto interesi un majestātisko oke­ānu, kas mirdzēdams aizsedza visus horizon­tus! Nekad vēl tik tieši nebiju sajutis viņa kolosālo klātbūtni, ritmiski viļņojošo, vareno, absolūto klusumu.

Hipnotizēts, nomākts, es, likās, grimu ne­pieejamā inertības valstībā un, pieaugot zau­dējuma sajūtas intensitātei, bez mazākās pie­pūles saplūdu ar šo šķidro, aklo kolosu. Neko nerunājot, neko nedomājot, piedevu viņam visu.