SOLARIS

Sēdēju pie lielā loga un skatījos okeānā. Man nebija ko darīt. Raports, pie kura strā­dājām piecas dienas, viļņu paketes veidā paš­laik joņoja cauri tukšumam kaut kur aiz Ori- ona zvaigznāja. Aizkļuvis līdz tumšajam pu­tekļu miglājam, kas aizņem astoņus triljonus kubikjūdžu lielu platību un absorbē jebkuru signālu un gaismas staru, tas uzdursies retrans- latoram — pirmajam garās ķēdes posmam. No šejienes radioviļņu kūlis, aprakstīdams milzīgu loku, trauksies no vienas radiobojas uz otru miljardiem kilometru gariem lēcie­niem, līdz pēdējais retranslators — metāla konstrukcija, pieblīvēta ar precīzijas instru­mentiem, sakoncentrēs to vēlreiz un ar an­tenas iegareno snīpi metīs izplatījumā uz Zemes pusi. Aizritēs mēneši, un tieši tāds pats no Zemes izšauts enerģijas kūlis, galak­tikas gravitācijas laukā dzīdams trieciende- formācijas vagu, sasniegs kosmiskā mākoņa bastionus, brīvi dreifējošu boju virtenes pa­stiprināts, paslīdēs tam garām un, nesamazi­nādams ātrumu, aizjoņos Solāris divkāršo sauļu virzienā.

Okeāns zem augstu stāvošās sarkanās sau­les bija melnāks nekā parasti. Sarkanbrūna migla sakausēja to ar debesīm. Šī diena bija sevišķi tveicīga, tā it kā vēstīja vienu no tām ārkārtīgi retajām un neiedomājami niknajām vētrām, kas dažas reizes gadā apciemo Solā­ris. Ir pamats uzskatīt, ka planētas vienīgais iedzīvotājs kontrolē klimatu un šīs vētras rada pats.

Vēl dažus mēnešus man nāksies skatīties pa šiem logiem, no augstuma vērot balta zelta un garlaicīga sārtuma ausmu, kas laiku pa lai­kam guva atspulgu kaut kādā šķidrā izvir­dumā, sudrabainā simetriādes burbulī, sekot pret vēju noliekto slaido žiglaiņu klejoju­miem, tikties ar pussadēdējušiem, grūstošiem mimoīdiem. Kādā jaukā dienā visu videotele­fonu ekrānos ieņirbēsies gaisma, sen jau klu­sējošā elektroniskā signalizācijas sistēma at­dzīvosies, to iedarbinās no simtiem tūksto­šiem kilometru tāluma izsūtīts impulss, pavēstot, ka tuvojas metāla koloss, kas, gra- vitoriem stiepti dārdot, nolaidīsies virs okeāna. Tas būs «Uliss» vai «Prometejs», vai kāds cits no lielajiem tāllidojumu kreiseriem. Kad 110 Stacijas plakanā jumta uzkāpšu pa trapu uz kuģa, ieraudzīšu uz klājiem baltās bruņās ieslēgtus masīvus automātus, kas, ne­mantojuši cilvēku «iedzimto grēku», ir tik nevainīgi, ka izpilda katru pavēli līdz pat pil­nīgai sevis vai šķēršļa iznīcināšanai, ja tā ieprogrammēta šo automātu kristāliskajā osci- lējošā atmiņā. Un tad zvaigžņu kuģis startēs ātrāk par skaņu, iedūris okeānā basa oktāvās sadalītu pērkondārdu konusa smaili, un visu cilvēku sejas uz mirkli atplauks, jo viņi sāks ceļu uz mājām.

Bet man nebija māju. Zeme? Domāju par tās lielajām, cilvēku pārpildītajām, trokšņai­najām pilsētām, kur noklīdīšu, pazudīšu gan­drīz tāpat, kā tas varēja notikt otrajā vai tre­šajā naktī, kad gribēju mesties okeānā, kas smagi viļņoja tumsā. Es noslīkšu cilvēkos.

Būšu mazrunīgs un piesardzīgs, un par to mani cienīs biedri, man būs daudz paziņu, pat draugu, un sievietes, varbūt pat viena sie­viete. Kādu laiku man nāksies piespiesti smai­dīt, klanīties, celties kājās, izpildīt tūkstoš sī­kumu, no kuriem sastāv dzīve uz Zemes, līdz pārstāšu tos ievērot. Radīsies jaunas intereses, jauns darbs, bet es neatdošos visam tam pil­nībā. Nekam un nevienam, nekad vairs. Un varbūt naktīs skatīšos turp, kur debesīs pu­tekļu mākoņa tumsa kā melns aizkars aizsedz divu sauļu spīdumu, un atsaukšu atmiņā visu, pat to, ko domāju pašreiz, un ar iecietīgu smaidu, kurā būs mazliet žēluma, bet arī pā­rākuma apziņa, atcerēšos savu neprātu un cerības. Nemaz neuzskatu, ka šis nākotnes Kelvins būtu sliktāks par Kelvinu, kurš bija gatavs uz visu tā labā, ko sauca par Kontaktu. Un nevienam nebūs tiesību mani nosodīt.

Kabīnē ienāca Snauts. Viņš pavērās visap­kārt, tad paskatījās uz mani, es piecēlos un piegāju pie galda.

—    Tu kaut ko gribēji?

—     Liekas, ka tev nav ko darīt? … — viņš jautāja, mirkšķinādams acis. — Es varētu tev dot… Zini, ir daži aprēķini… tas gan nav steidzīgi.. .

—     Pateicos, — es pasmīnēju, — bet tas nav vajadzīgs.

—     Tu esi par to pārliecināts? — viņš jau­tāja, skatīdamies logā.

—    Jā. Domāju par dažādām lietām un .. .

—    Es gribētu, lai tu tik daudz nedomātu.

—   Ak, tu nemaz nezini, par ko ir runa. Saki man — vai… tu tici dievam?

Viņš uzmeta man žiglu skatienu.

—    Ko tu runā? Kas tad šodien vēl tic? …

Viņa acīs gailēja nemiers.

—    Tas nav tik vienkārši, — es tīšām sacīju nepiespiestā tonī, — jo es nerunāju par tra­dicionālo Zemes ticības dievu. Neesmu reliģi- ologs un varbūt neko jaunu neizgudroju, bet. vai tu gadījumā nezini, vai kaut kad agrāk neeksistēja ticība … bezspēcīgam dievam? %