SOLARIS

Piecpadsmitajā dienā pēc eksperimentu pārtraukšanas uzmodos agrāk nekā parasti, un murgi bija mani tik ļoti nomocījuši, ka at­darīju acis gluži kā pēc dziļas narkozes izsaukta pamiruma. Raugoties caur atsegto logu sarkanās saules pirmajos staros, kas, līdzīgi sarkanu liesmu upei, pāršķēla okeāna virsmu, es pamanīju, ka līdz šim nedzīvais klajums sāk lēnām viļņoties. Melnums uzreiz nobālēja, it kā nosegts ar plānu miglas šķidr­autu, bet šai miglai bija pārāk materiāla kon­sistence. Dažuviet tajā dzima nemiera pilni centri, līdz beidzot neskaidra kustība aizpil­dīja visu redzamo platību. Melnums pazuda, izliekuma vietās gaišsārtas, bet ieplakās — pērļaini rūsganas plēves aizsegts. Sākumā krāsas mijās, pārvēršot šo okeāna brīnu­maino pārvalku garās sastingušu vilnu rin­dās, tad viss sajuka, un visu okeānu jau klāja burbuļojošas putas, kas milzu lēveriem šjā- cās augšā kā zem pašas Stacijas, tā arī visap­kārt tai. Tukšajās, sarkanajās debesīs no visām pusēm vienlaicīgi triecās horizontāli izplesti plēvspārnaini putu blāķi, kuriem ba- lonveidā piepampušās malas atņēma jebkādu līdzību ar mākoņiem. Tie, kas horizontālām svītrām aizsedza zemo saules disku, kontras­tējot ar tā kvēlmi, bija ogļumelni, citi, saules tuvumā, atkarībā no ausmas staru krišanas leņķa sārtojās, iedegās ķiršu krāsā, violeti sarkanīgā tonī, un šis process turpinājās, it kā okeāns lobītu asiņainus slāņus, brīžiem atklājot zem tiem savu melno virsmu, brī­žiem aizsedzoties ar jaunu sacietējušu putu kārtu. Daži no šiem veidojumiem parādījās pavisam tuvu, tepat aiz logiem pāris metru atstatumā, un viens no tiem ar savu it kā zī­daino virsmu pat pārslīdēja pār stiklu, tai pašā laikā šīs gūzmas, kas uzšāvās gaisā pir­mās, līdzīgi izkaisītiem putniem, tik tikko vī­dēja augstu debesīs un kā caurspīdīgs plī­vurs izkusa pašā zenītā.

Stacija apstādināta sastinga un palika uz vietas kādas trīs stundas, bet izrāde turpinā­jās. Beidzot, kad saule nogrima aiz apvāršņa, bet okeānu zem mums ietina tumsa, slaidu, sārtu siluetu spieti cēlās aizvien augstāk un augstāk debesīs, it kā slīdēdami pa neredza­mām stīgām bezgalīgās rindās, nekustīgi, ne­tverami, un šī majestātiskā saplosīto spārnu

debess braukšana turpinājās tik ilgi, kamēr to ietina pilnīga tumsa.

Visa šī savā mierīgajā varenumā apbrīno­jamā parādība pārsteidza Hareju, bet es ne­mācēju neko par to teikt, man, solāristam, tā bija tikpat neredzēta un nesaprotama kā vi­ņai. Starp citu, nekādos katalogos pagaidām neatzīmētas formas un parādības uz Solāris var novērot reizes divas trīs gadā, bet, ja labi veicas, pat biežāk.

Nākamajā naktī, apmēram stundu pirms gaidāmā zilās saules lēkta, mēs bijām cita fe­nomena liecinieki — okeāns fosforescēja. Vispirms uz tumsā neredzamās virsmas parā­dījās vientuļi, gaiši plankumi, kas bālgani, iz­plūstoši blāzmoja, cilājoties atbilstoši viļņo­šanās ritmam. Tie saplūda kopā un palielinā­jās, līdz rēgainā spīdēšana izplatījās uz visām debess pusēm. Fosforescences intensitāte pie­auga kādas piecpadsmit minūtes; tad parā­dība beidzās pārsteidzošā veidā: okeāns sāka dzist, no rietumiem plašā, simtiem jūdžu platā frontē virzījās tumsas josla. Kad tā sa­sniedza Staciju un aizgāja garām kā tumsā augstu saskatāma blāzma, bija redzama okeāna daļa, kas vēl fosforescēja. Sasniegusi apvārsni, tā pārvērtās milzīgā polārblāzmā un pēkšņi pazuda. Kad uzausa saule, tukšs, ne­dzīvs klajums, ko tikko manāmi rievoja vil­nīši, mezdami sudrabainus spīguļus Stacijas logos, no jauna pletās visos virzienos.

Okeāna fosforescenci solāristi bija jau ap­rakstījuši, gandrīz vienmēr to novēroja pirms asimetriādu dzimšanas, bez tam tā bija tipiska plazmas aktivitātes lokāla pastiprinājuma pa­zīme. Tomēr divu nākamo nedēļu laikā ne Stacijā, ne ārpusē nekas nenotika. Tikai vien­reiz, nakts vidū, izdzirdu it kā ne no kurienes un vienlaicīgi no visām pusēm atplūstošu tālu kliedzienu, neparasti augstu, griezīgu un stieptu, gluži kā pārcilvēciski kāpinātu vaidu; izrauts no murgiem, es ilgi gulēju ieklausīda­mies, ne visai pārliecināts, vai šo kliedzienu nedzirdu pa sapņiem. Iepriekšējā dienā no laboratorijas, kas daļēji atradās virs mūsu kabīnes, atplūda klusinātas skaņas, it kā tur pārbīdītu lielus smagumus vai aparātus; man izlikās, ka kliedziens arī nāk no augšas, starp citu, pavisam nesaprotamā veidā, jo abus stā­vus atdalīja skaņu necaurlaidīgs pārsegums. Šī agonizējošā balss bija dzirdama gandrīz vai pusstundu. Nosvīdis slapjš, pa pusei saju­cis prātā, jau gribēju skriet augšā, tik ļoti balss plosīja nervus. Galu galā tā apklusa, un atkal dzirdēju vienīgi smagumu pārvietošanu.

Pēc divām dienām, vakarā, kad mēs ar Ha­reju sēdējām mazajā virtuvē, negaidīti ienāca Snauts. Viņam mugurā bija uzvalks, īsts Ze­mes uzvalks, kas pārvērta viņa izskatu. Viņš bija kļuvis it kā lielāks augumā un vecāks. Tikpat kā neskatīdamies uz mums, viņš pie­gāja pie galda, noliecās pār to un, pat neap­sēdies, sāka ēst aukstu gaļu tieši no kārbas, piekozdams klāt maizi. Pie tam viņš grūda piedurkni kārbā, notraipīdamies ar taukiem.