SOLARIS

—    Tu tiešām te esi?

—           A, tu domā, ka redzi mani pa sapņiem, kā domāji par Hareju?

—    Kur viņa ir?

—    Kāpēc tu domā, ka es zinu?

—    Tas ir mans minējums.

—           Paturi to pie sevis. Pieņemsim, ka es esmu te viņas vietā.

—    Bet es gribu, lai arī viņa te būtu.

—    Tas nav iespējams.

—           Kāpēc? Klausies, tu taču zini, ka īste­nībā tas nemaz neesi tu, tikai es?

—           Nē. Tas tiešām esmu es. Ja tu gribētu būt pedantisks, tad varētu sacīt — vēl viens es. Bet netērēsim velti vārdus.

—    Tu iesi prom?

—    Jā.

—    Un tad viņa atgriezīsies?

—    Vai tu to vēlies? Kas viņa tev ir?

—    Tā ir mana darīšana.

—    Tu taču no viņas baidies.

—    Nē.

—    Un tev pretīgi…

—    Ko tu no manis gribi?

—          Žēlot vari pats sevi, ne viņu. Viņai vien­mēr būs divdesmit gadu. Neizliecies, ka tu to nezini!

Piepeši, nemaz nesaprotu, kāpēc, es nomie­rinājos. Klausījos viņā pavisam aukstasinīgi. Man izlikās, ka tagad viņš stāv tuvāk, gultas galā, bet joprojām tumsā neko neredzēju.

—   Ko tu gribi? — es klusi jautāju.

Mans tonis it kā pārsteidza viņu. Kādu brīdi viņš klusēja.

—            Sartoriuss pārliecināja Snautu, ka tu viņu esi piemānījis. Tagad viņi tevi krāps. Rentgena aparatūras vietā viņi montē lauka anihilatoru.

—    Kur viņa?

—           Vai tad tu nedzirdēji, ko es tev teicu? Es tevi brīdināju!

—    Kur viņa?

—           Nezinu. Iegaumē: tev būs vajadzīgi ieroči. Te ne uz vienu nevari paļauties.

—    Varu paļauties uz Hareju, — es teicu.

Izdzirdu klusu, ātru skaņu. Viņš smējās.

—          Protams, ka vari. Līdz zināmai robežai. Galu galā vienmēr vari izdarīt to pašu, ko es.

—    Tu neesi Gibariāns.

—           Labdien. Bet kas tad? Varbūt tavs sap­nis?

—    Nē. Viņu lelle. Tikai tu to nezini.

—    Bet kā tu zini, kas tu esi!?

Tas mani samulsināja. Gribēju piecelties, bet nevarēju. Gibariāns kaut ko stāstīja. Ne­sapratu vārdu jēgu, dzirdēju tikai viņa balss skaņu, izmisīgi cīnījos ar ķermeņa vājumu, vēlreiz ar vislielāko piepūli saspringu… un uzmodos. Tvarstīju gaisu kā pusnoslāpusi zivs. Bija pavisam tumšs. Sapnis. Murgi. Tū­līt… «dilemma, kuru neprotam atrisināt. Mēs vajājam paši sevi. Politērija mūsu domas tikai selektīvi pastiprina. Šīs parādības motivācijas meklējumi ir antropomorfisms, Kur nav cil­vēku, tur nav arī cilvēkam pieejamu motīvu. Lai turpinātu plānā paredzētos pētījumus, va­jag vai nu iznīcināt personiskās domas, vai arī to materiālo realizāciju. Pirmais nav mūsu spēkos. Otrais pārāk līdzinās slepkavībai.»

Tumsā klausījos šajā tālajā, ritmiskajā balsī, kuru tūdaļ pazinu: runāja Gibariāns. Izstiepu uz priekšu rokas. Gulta bija tukša.

«Esmu uzmodies, lai sapņotu tālāk,» es nodomāju.

—      Gibariān?… — es iesaucos. Balss uz­reiz aprāvās, pusvārdā. Kaut kas klusi no­klikšķēja, un es sajutu vieglu vēsmu uz se­jas.

—      Nu, ko tad tu, Gibariān? … — es žāvā­damies novilku. — Tā vajāt no sapņa sapnī, zini…

Kaut kas nočabēja man blakus.

—    Gibariān! — es atkārtoju skaļāk.

Nočīkstēja gultas atsperes.

—     Kris… tā esmu es… — tepat man līdzās atskanēja čuksti.

—    Tā esi tu, Hareja… bet Gibariāns?

—      Kris… Kris … bet viņš taču ne … pats teici, ka viņš ir miris …

—     Pa sapņiem var dzīvot, — es skaidroju. Vairs nebiju pilnīgi pārliecināts, ka tas bija sapnis. — Viņš kaut ko runāja, bija te.

Mani māca miegs. «Ja esmu miegains, tad es guļu,» idiotiski nodomāju, pieskāros ar lū­pām Harej as vēsajam plecam un iekārtojos ērtāk. Viņa man kaut ko atbildēja, bet es jau iegrimu nebūtībā.

No rīta sarkani apgaismotajā istabā atce­rējos šīs nakts notikumus. Sarunu ar Giba- riānu es nosapņoju, bet kas notika vēlāk? Dzirdēju viņa balsi, varēju apzvērēt, tikai labi neatcerējos, ko viņš teica. Tas neskanēja kā saruna, drīzāk kā referāts. Referāts?…

Hareja mazgājās. Dzirdēju ūdens šļakstus vannas istabā. Paskatījos pagultē, kur pirms dažām dienām noglabāju magnetofonu. Tā tur vairs nebija.

—    Harej! — es iesaucos.

No skapja aizmugures parādījās viņas slapjā seja.

—     Vai tu gadījumā neesi redzējusi zem gultas magnetofonu? Mazs, portatīvs …

—   Tur gulēja-dažādas mantas. Es visu no­liku tur, — viņa norādīja uz plauktu pie zāļu skapīša un pazuda vannas istabā.

Izlecu no gultas, bet meklējumi bija nesek­mīgi.

—   Tev vajadzēja to redzēt, — es teicu, kad viņa atgriezās istabā.

Viņa neko neatbildēja, sukāja matus pie spoguļa. Tikai tagad ievēroju, ka viņa ir bāla, bet viņas acīs, kad spogulī tās satikās ar ma­nām, bija kaut kas pētījošs.

—    Harej, — es kā ēzelis iesāku vēlreiz, — magnetofona uz plaukta nav.

—    Nekā svarīgāka tu man nevari pa­teikt? …

—   Piedod, — es nomurmināju. — Tev tais­nība, tas ir muļķīgi.

Tā tikai trūka, ka mēs sāktu strīdēties!

Pēc tam mēs devāmies brokastīs. Šodien Hareja visu darīja savādāk nekā parasti, bet es nepratu apjēgt šo starpību. Viņa skatījās apkārt, vairākas reizes it kā pēkšņi iegrima domās un nedzirdēja, ko teicu. Vienreiz, kad viņa pacēla galvu, pamanīju, ka viņas acis spīd.

—    Kas tev kaiš? — pazemināju balsi līdz čukstam. — Tu raudi?