SOLARIS

Tad pirmo reizi solāristisko pētījumu vēs­turē atskanēja balsis, kas pieprasīja kodol­termisko līdzekļu pielietošanu. Būtībā tas bija daudz ļaunāk nekā atriebība: gribējām iznī­cināt to, ko mēs nespējam saprast. Gīzes re­zerves grupas priekšnieks Tsankens, kurš bija palicis dzīvs tikai kļūdas dēļ, — releju auto­māts nepareizi apzīmēja punktu, kur pārējie pētīja simetriādi, un Tsankens savā mašīnā ieradās notikuma vietā, burtiski, dažas minū­tes pēc eksplozijas (lidojot viņš vēl redzēja melno sēni) — brīdī, kad apsprieda šo priekš­likumu, piedraudēja, ka uzspridzinās Staciju kopā ar sevi un astoņpadsmit palikušajiem cilvēkiem; un var pieļaut, ka šis pašnāvnie­ciskais ultimāts, kaut gan oficiāli tas nekad nav atzīts, būs ietekmējis balsošanas rezul­tātus.

Bet laiki, kad planētu apmeklēja tik kuplas ekspedīcijas, jau aizgājuši pagātnē. Pašu Sta­ciju — tās būvi kontrolēja no satelītiem, un tā bija tāda mēroga inženierceltne, ka Zeme varētu ar to lepoties, ja nebūtu bijis okeāna, kas dažu sekunžu laikā spēja radīt miljonreiz lielākas konstrukcijas, — uzbūvēja diska veidā, divsimt metru diametrā, ar četriem stā­viem centrā un diviem pie apmales. Ar ani- hilācijas enerģiju darbinātie gravitori ļāva Stacijai karāties piecsimt līdz tūkstoš piecsimt metru augstumā virs okeāna; bez visas pa­rastās aparatūras, ar kādu apgādātas citu pla­nētu Stacijas un lielie Sateloīdi, tai bija spe­ciālas radarierīces, kas, tiklīdz okeāna līmenis sāka mainīties, spēja ieslēgt papildjaudu, tā ka tērauda disks, parādoties jauna briesmoņa dzimšanas pazīmēm, cēlās augšup stratosfērā.

Tagad Stacija bija gandrīz tukša. Kopš au­tomāti — man joprojām nezināmu iemeslu dēļ — bija ieslēgti apakšējās noliktavās, va­rēja klaiņot pa koridoriem, neviena nesatie­kot, — kā uz akli dreifējoša vraka, kura ma­šīnām ilgāks mūžs nekā komandai.

Kad liku plauktā Gīzes monogrāfijas devīto sējumu, man izlikās, ka ar pūkaina putu­plasta slāni pārklātais tērauds būtu notrīcējis zem manām kājām. Sastingu, bet trīsas vairs neatkārtojās. Bibliotēka bija labi izolēta no parēja korpusa, un vibrācijai varēja būt tikai viens iemesls. Kāda raķete būs startējusi no Stacijas. Šī doma atgrieza mani īstenībā. Vēl nebiju galīgi nolēmis, vai lidot, kā to vēlējās Sartoriuss. Ja izturēšos tā, it kā pilnībā atbal­stītu viņa plānus, vislabākajā gadījumā va­rēju vienīgi attālināt krīzi; biju gandrīz vai pārliecināts, ka lieta nonāks līdz sadursmei, jo nolēmu darīt visu iespējamo, lai glābtu Hareju. Viss bija atkarīgs no tā, vai Sartoriu- sam bija izredzes gūt panākumus. Viņa pār­svars pār mani bija milzīgs — kā fiziķis viņš orientējās problēmā desmitkārt labāk par mani, un es, lai cik tas nebūtu paradoksāli, varēju cerēt vienīgi uz okeāna izvirzīto uz­devumu sarežģītību. Visu nākošo stundu es kvernēju pie mikrofilmām, cenzdamies iz­makšķerēt kaut ko saprotamu sātaniskās ma­temātikas jūrā, kuras valodā runāja neitrīno procesu fizika. Sākumā man tas likās bezce­rīgi, it īpaši tāpēc, ka velnišķīgi grūtās neit­rīno lauka teorijas bija veselas piecas — droša zīme, ka neviena no tām nav pilnīga. Tomēr beigu beigās man izdevās atrast kaut ko, kas iedvesa cerības. Patlaban pierakstīju formulas, kad atskanēja klauvējiens.

Žigli piegāju pie durvīm un pavēru tās, ar savu ķermeni aizsedzot spraugu. Durvīs pa­rādījās Snauta sviedros spīdošā seja. Gaite­nis aiz_viņa muguras bija tukšs.

—     A, tas esi tu, — es teicu, atdarīdams durvis. — Ienāc.

—    Jā, tas esmu es, — viņš atteica.

Snauta balss bija aizsmakusi, zem iekaisu- šajāin acīm — maisiņi. Viņš bija uzlicis no gumijas darinātu spīdīgu pretradiācijas priekšautu ar elastīgām lencēm, no priekšauta apakšas rēgojās arvien to pašu notraipīto bikšu stilbi. Snauta skatiens apskrēja apaļo, vienmērīgi apgaismoto zāli un apstājās, kad viņš pamanīja tālāk pie krēsla stāvošo Ha­rej u. Mēs apmainījāmies ar zibenīgu skatienu, es pievēru plakstus, tad viņš viegli paklanī­jās, bet es, uzņemdams draudzīgu toni, teicu:

—   Tas ir doktors Snauts, Harej. Snaut, tā ir … mana sieva.

—   Es esmu … neievērojams ekipāžas lo­ceklis un tāpēc… — pauze bīstami ieilga,

—   man nebija izdevības iepazīties …

Hareja pasmaidīja un pasniedza roku, viņš

to paspieda, kā man likās, mazliet apjucis, kādu brīdi blisināja acis un sastinga, skatīda­mies uz viņu, līdz beidzot es saņēmu viņu aiz pleca.

—   Atvainojiet, — viņš tad sacīja Harej ai.

—   Gribēju ar tevi parunāt, Kelvin …

—   Nu, protams, — atbildēju ar augstākai sabiedrībai raksturīgu nepiespiestību; tas viss man likās kā lēta komēdija, tomēr nebija citas izejas. — Harej, mīļā, nepievērs mums uzmanību. Mums ar doktoru jāaprunājas par mūsu garlaicīgajām darba lietām …

Paņēmu Snautu pie elkoņa un aizvedu pie mazajiem krēsliņiem zāles pretējā pusē. Ha­reja apsēdās krēslā, kurā pirmīt biju sēdējis es, turklāt pastūma krēslu tā, lai, paceļot galvu no grāmatas, varētu mūs redzēt.

—    Kā ir? — es klusi jautāju.

—    Esmu šķirts, — viņš atbildēja svelpjošā čukstā.