SOLARIS

—    Nē, nē, nē, — Hareja strauji dvesa ar katru elpas vilcienu, un katrs no tiem likās pēdējais. Bet vemšana vēlreiz atkārtojās, un viņa atkal krampjaini svaidījās manās rokās, īsajos pārtraukuma brīžos ievelkot gaisu ar piepūli, kas izspīlēja uz āru visas ribas. Bei­dzot plaksti līdz pusei aizsedza viņas neredzī­gās acis. Viņa sastinga. Es domāju, ka tās ir beigas. Nemēģināju pat noslaucīt sārtās pu­tas no viņas lūpām, stāvēju, noliecies pār viņu, dzirdot kaut kāda tāla, liela zvana ska­ņas, un gaidīju pēdējo nopūtu, lai tad sa­bruktu uz grīdas, bet viņa joprojām vēl el­poja, gandrīz bez gārdzoņas, aizvien klusāk, bet tad krūšu galiņš, kas jau bija tikpat kā sastindzis, sāka cilāties strādājošas sirds straujajā ritmā. Stāvēju salīcis, bet viņas seja sāka sārtoties. Vēl neko nesapratu. Abas del­nas man nosvīda un likās, ka kļūstu kurls, ka kaut kas mīksts, elastīgs aizpilda ausis, tomēr joprojām vēl dzirdēju šis zvana skaņas, tagad jau dobjas, it kā zvana sirds būtu ieplīsusi.

Viņa atvēra plakstus, un mūsu skatieni sa­stapās.

«Harej,» es gribēju pateikt, bet man it kā trūka mutes, seja bija nedzīva, smaga maska, un es varēju vienīgi skatīties.

Viņa ar acīm pārskrēja istabu, galva sakus­tējās. Bija pavisam klusi. Man aiz muguras, kaut kādā citā, tālā pasaulē vienmērīgi pilēja ūdens no neaizgriezta krāna. Viņa atbalstījās uz elkoņa. Apsēdās. Es atkāpos. Viņa vēroja mani.

—         Ko, — viņa sacīja, — ko? … Ne … neiz­devās? Kāpēc? Kāpēc tu tā skaties? …

Un pēkšņi Hareja briesmīgi iekliedzās.

—  Kāpēc tu tā skaties!!!

Iestājās klusums. Viņa nopētīja savas ro­kas. Pakustināja pirkstus.

—    Tā esmu es?… — viņa teica.

—          Harej, — es izrunāju bez elpas, tikai ar lūpām.

—           Hareja? … — viņa pacēla galvu. Tad lēni noslīdēja uz grīdas un nostājās uz kājām. Salīgojās, atguva līdzsvaru, spēra dažus soļus. Visu to viņa darīja kaut kādā transa stāvoklī, skatījās uz mani un tikpat kā mani neredzēja.

—           Hareja? — viņa lēni atkārtoja vēl­reiz. — Bet… es … neesmu Hareja. Kas es esmu? … Hareja? Bet tu, tu?!

Pēkšņi viņas acis izpletās, iemirdzējās, pa­vīdēja smaids, un milzīgs izbrīns noskaidroja viņas seju.

—    Varbūt tu arī? Kris! Varbūt tu arī?!

Klusēju, ar muguru atspiedies pret skapi, tur, kur mani bija atdzinušas bailes.

Viņas rokas nolaidās.

—    Nē, — viņa sacīja. — Nē, jo tu baidies. Bet klausies, es vairs tā nespēju. Tā nevar. Es neko nezināju. Es tagad… es tālāk vairs neko nesaprotu. Tas taču nav iespējams? Es, — viņa spieda sažņaugtās, nobālušās ro­kas pie krūtīm, — nekā nezinu, izņemot, izņe­mot Hareju! Varbūt tu domā, ka es izliekos? Neizliekos, svēts vārds, neizliekos.

Pēdējie vārdi pārgāja vaidā. Elsodama viņa nokrita uz grīdas, šis kliedziens it kā satrici­nāja manī kaut ko, ar vienu lēcienu atrados viņai blakus, apskāvu plecus, viņa aizsargā­jās, grūda mani prom, elsojot bez asarām, kliedza:

—    Laid! Laid! Tev pretīgi! Zinu! Es tā ne­gribu! Negribu! Tu taču redzi, pats redzi, ka tā neesmu es, neesmu es, neesmu es …

—    Klusē! — es kliedzu, purinādams viņu, mēs abi neapzināti kliedzām, nometušies ceļos viens otram pretī. Harej as galva svaidījās, ba­dot man plecā, spiedu viņu sev klāt no visa spēka. Piepeši sastingām, smagi elpojot. Ūdens vienmērīgi pilēja no krāna.

—    Kris, — viņa nomurmināja, piespiez­dama seju pie manām krūtīm, — saki, kas jādara, lai manis nebūtu, Kris …

—    Izbeidz! — es iekliedzos.

Viņa pacēla seju. Cieši skatījās manī.

—    Kā? … Tu arī nezini? Neko nevar izda­rīt? Neko?

—    Harej… apžēlojies.

—           Es gribēju… tu taču redzeji. Nē. Ne. Laid, nevēlos, ka tu man pieskaries! Tev pre­tīgi.

—    Nav tiesa!

—           Tu melo. Tev jāizjūt pretīgums. Es… es pati… arī. Ja es varētu. Ja es tikai varētu…

—    Tu padarītu sev galu?

—    Jā.

—           Bet es negribu, saproti? Negribu, ka tu sevi nogalini. Gribu, lai tu būtu šeit, ar mani, un nekā cita man nevajag!

Milzīgas, pelēkas acis pētīja mani.

—           Kā tu melo… — viņa sacīja pavisam klusi.

Es palaidu viņu un piecēlos. Viņa apsēdās uz grīdas.

—           Saki —• kas man jādara, lai tu noticētu, ka runāju to, ko domāju? Ka tā ir patiesība. Ka citas nav.

—          Tu nevari runāt patiesi. Es neesmu Ha­reja.

—    Bet kas tad?

Hareja ilgi klusēja. Vairākas reizes nodre­bēja viņas zods, tad viņa nokāra galvu un nočukstēja:

—            Hareja … bet… bet es zinu, ka tie ir meli. Tā nebiju es … ko tu mīlēji tur, agrāk …

—           Jā, — es teicu. — Bijušā vairs nav. Tas ir miris. Bet šeit es mīlu tevi. Saproti?

Viņa pakratīja galvu.

—           Tu esi labs. Nedomā, ka neprotu nover-; tēt visu, ko tu darīji. Tu to darīji pēc iespējas