SOLARIS

Var būt, ka es iesmietos, ja man kādreiz atstāstītu šo notikumu un tādu sarunas sā­kumu, bet Stacijā mana humora izjūta bija paralizēta.

—   Kopš vakardienas esmu nodzīvojis pāris gadus, Kelvin, — viņš piebilda. — Pāris diez­gan labus gadus. Un tu?

—     Neko… — es pēc brīža atbildēju, jo nezināju, ko lai saku. Mīlēju viņu, bet jutu, ka tagad man no viņa jāuzmanās, pareizāk sakot, mani biedēja nolūks, kādā viņš pie manis atnācis.

—   Neko … — Snauts atkārtoja tādā pašā tonī kā es. — Pat tā? …

—    Par ko tu runā? — izlikos, ka nesaprotu.

Viņš piemiedza asinīm pieplūdušās acis un,

pieliecies tā, ka uz sejas jutu viņa silto elpu, čukstēja:

—     Mēs iestiegam, Kelvin. Ar Sartoriusu es vairs nevaru sazināties, zinu vienīgi tik daudz, cik tev uzrakstīju, tas ir, to, ko viņš man pateica pēc šīs mūsu mazās konferen­ces …

—   Viņš izslēdza videotelefonu? — es jau­tāju.

•— Nē. Viņam tur īssavienojums. Liekas, ka viņš to izdarīja tīšām vai… — Snauts izdarīja kustību ar dūri, kā kaut ko dragā­dams.

Klusēdams skatījos uz viņu. Kreisais mutes kaktiņš viņam sašķobījās neglītā smaidā.

—    Kelvin, es atnācu, jo …

Viņš nepabeidza.

—    Ko tu taisies iesākt?

—      Tu domā šo vēstuli?… — es gausi at­bildēju. — Varu to izdarīt, neredzu iemesla, lai atteiktos, tāpēc arī te sēžu, gribēju orien­tēties …

—    Nē, — viņš pārtrauca. — Ne tāpēc …

—     Nē?… — pārjautāju, tēlodams izbrīnu. — Tad runā, es klausos.

—      Sartoriuss, — viņš pēc brīža noburk­šķēja. — Viņam liekas, ka viņš atradis ceļu … zini.

Snauts nenolaida no manis acis. Es mierīgi sēdēju, cenzdamies saglabāt vienaldzīgu sejas izteiksmi.

—      Pirmkārt, šī lieta ar rentgenu. Tas, ko ar rentgenu darīja Gibariāns, atceries. Ir iespējama zināma modifikācija …

—i Kāda?

—      Mēs vienkārši raidījām staru kuli okeānā un modulējām tikai tā intensitāti at­bilstoši dažādiem likumiem.

—     Jā, es zinu to. Niļins jau to darīja. Un ļoti daudz citu.

—      Pareizi, tikai viņi lietoja mīksto staro­jumu. Bet mums bija cietais, mēs triecām okeānā visu, kas atradās mūsu rīcībā, ar pilnu jaudu.

—      Tam var būt nepatīkamas sekas, — es piebildu. — ANO un Četru konvencijas pār­kāpums.

—      Kelvin… neizliecies. Tam taču tagad nav nekādas nozīmes. Gibariāns nav starp dzīvajiem.

—    Ahā, Sartoriuss grib visu uzvelt viņam?

—           Nezinu. Neesmu ar viņu par to runā­jis. Tas nav svarīgi. «Viesis» allaž ierodas tikai atmošanās brīdī, tāpēc Sartoriuss domā, ka ražošanas recepti okeāns, acīm redzot, no mums iegūst miega laikā. Tas uzskata, ka vis­svarīgākais mūsu stāvoklis ir tieši miegs. Tā­pēc viņš tā rīkojas. Un Sartoriuss grib viņam nodot realitāti — mūsu domas nomoda laikā —, saproti?

—    Kādā veidā? Pa pastu?

—           Asprātības atstāj vēlākam laikam. Šo izstaro jumu kūli modulēs kāda Stacijas ap­kalpes locekļa smadzeņu strāvas.

Man viss uzreiz kļuva skaidrs.

—           Ahā, — es teicu. — Šis kāds esmu es. Ko?

—    Jā. Viņš domāja tevi.

—    Sirsnīgs paldies.

—    Ko tu par to teiksi?

Es klusēju. Nekā nesacīdams, viņš lēni pa­raudzījās uz lasīšanā iegrimušo Hareju un pēc tam atkal pievērsās manai sejai. Jutu, ka kļūstu bāls. Nevarēju sevi novaldīt.

—    Tātad kā? … — viņš jautāja.

Paraustīju plecus.

—          Šo rentgenisko sprediķošanu par cilvēka diženumu es uzskatu par ākstību. Un tu arī. Varbūt ne?

—    Tā?

—    Jā.

—           Tas ir ļoti labi, — viņš teica un pa­smaidīja, it kā es būtu izpildījis viņa vēlēša­nos. — Tātad tu esi pret Sartoriusa plānu?

Es vēl nesapratu, kā tas notika, bet no viņa acīm nolasīju, ka viņš bija panācis to, ko gri­bēja. Klusēju, ko gan es tagad varēju sacīt?

—    Lieliski, — viņš teica. — Tāpēc, ka ir vēl viens projekts. Pārbūvēt Roša aparatūru.

—    Anihilatoru? …

—   Jā, Sartoriuss jau izdarījis aptuvenus aprēķinus. Tas ir reāli. Un nebūs pat vaja­dzīga liela jauda. Aparāts darbosies cauru diennakti vai neierobežoti ilgi, radīdams anti- lauku.

—    Pa … pagaidi! Kā tu to iedomājies?!

—    Ļoti vienkārši. Tas būs neitrīno anti- lauks. Parastā matērija paliek bez izmaiņām. Iznīcina tikai… neitrīno sistēmu. Saproti?

Viņš apmierināti pasmaidīja. Es sēdēju ar puspavērtu muti. Pamazām viņš pārstāja smaidīt. Sarauca pieri, pētījoši skatījās manī un gaidīja.

—   Tātad pirmo projektu — «Domas» mēs atmetam. Ko? Otro? Sartoriuss pie tā jau sēž. Nosauksim to «Brīvība».

Aizvēru uz brīdi acis. Steidzīgi apsvēru. Snauts nebija fiziķis. Sartoriuss izslēdza vai iznīcināja videotelefonu. Ļoti labi.

—   Es to nosauktu precīzāk — «Slak­tiņš» … — es gausi pateicu.

—   Pats biji slaktētājs. Varbūt ne? Bet tagad tas būs kaut kas pavisam cits. Nekādu «viesu», nekādu F būtņu — nekā. Jau materializēša- nās sākuma momentā iestāsies sairums.

—   Tas ir pārpratums, — es atteicu, ar smaidu kratīdams galvu; cerēju, ka izskatos pietiekami dabisks. — Tas nav morālisks pe­

dantisms, tikai pašsaglabašanās instinkts. Es nevēlos mirt, Snaut.

—    Ko? …

Viņš bija pārsteigts un aizdomīgi skatījās uz mani. izvilku no kabatas saburzītu lapiņu ar formulām.