SOLARIS

No šī brīža simetriāde jau sāk demonstrēt savu visneparastāko īpašību — modeļu radī­šanas spēju, vai — bez aplinkiem — tā pār­kāpj noteiktus fizikas likumus. Vispirms jāatzīmē, ka nav divu vienādu simetriādu, jebkura no tām ir it kā jauns dzīvā okeāna «izgudrojums». Tālāk simetriāde savā iekšienē producē to, ko bieži dēvē par «momentālajām mašīnām», kaut arī šie veidojumi nepavisam neizskatās pēc cilvēku konstruētiem mehānis­miem; runa te ir vienīgi par relatīvi šauru un tāpēc it kā «mehānisku» darbības mērķi.

Kad no dzelmes strūklojošie geizeri sa­stingst vai pārvēršas par visos virzienos skre­jošām kapitālām galerijām un gaiteņiem, bet «plēves» izveido krustojošos plakņu, tauvu, velvju sistēmu, simetriāde attaisno savu no­saukumu ar to, ka jebkuras formas posmam, slīpnei, ejai viena pola rajonā visās detaļās atbilst tās spoguļattēls pretējā polā.

Pēc kādām divdesmit vai trīsdesmit minū­tēm gigants sāk lēnām grimt okeānā, daž­reiz sagāzies attiecībā pret vertikālo virzienu par astoņiem līdz divpadsmit grādiem. Simet- riādes ir dažāda lieluma, bet pat punduri pēc iegrimšanas paceļas krietnus astoņsimt met­rus virs horizonta un ir redzami no pāris desmit jūdžu attāluma. Iekļūt simetriādes iek­šienē visdrošāk var tūlīt pēc līdzsvara atjau­nošanās, kad veidojums vairs negrimst dzī­vajā okeānā, vienlaicīgi atgriežoties vertikālā stāvoklī; vispiemērotākā iekļūšanas vieta ir virsotnes rajons. Virsmu zem relatīvi gludās pola «cepures» kā sietu caurumo ieejas iek­šējās kamerās un tuneļos. Šī formācija — kopumā — ir kaut kāda augstākas kārtas vie­nādojuma trīsdimensiju modelis.

Kā zināms, katru vienādojumu var izteikt augstākās ģeometrijas figurālajā valodā un uzbūvēt tam atbilstošu ģeometrisku ķermeni. Tādā izpratnē simetriāde ir Lobačevska ko­nusu un Rīmana negatīvā liekuma radiniece, gan ļoti tāla, tāpēc ka neiedomājami kompli­cēta. Tas ir veselas matemātikas sistēmas mo­delis ar vairāku kubikjūdžu tilpumu, turklāt četrdimensiju modelis, jo vienādojumu būtis­kie koeficienti ir funkcijas arī no laika, tas ir, tie mainās ne tikai telpā, bet arī laikā.

Visvienkāršākā doma, dabiski, bija tā, ka simetriāde ir ne vairāk, ne mazāk kā dzīvā okeana «matemātiskā mašīna», attiecīgos mē­rogos radīts aprēķinu modelis, kurš viņam va­jadzīgs mums nezināmiem mērķiem, bet šo Fermonta hipotēzi šodien neviens vairs neat­balsta. Bez šaubām, tā bija vilinoša — bet priekšstats, ka ar tādiem titāniskiem izvirdu­miem, kur katra daļiņa tiek nemitīgi pakār­tota aizvien sarežģītākām lielās analīzes for­mulām, dzīvais okeāns iztirzā matērijas, kosmosa, esamības problēmas … nenoturē­jās. Milzeņa dzīlēs var atrast pārāk daudz pa­rādību, kas neļauj samierināties ar šo būtībā vienkāršo (bērnišķīgi naivo, kā izsakās daži) ainu.

Netrūka mēģinājumu izgudrot kaut kādu pieņemamāku simetriādes modeli, padarīt to uzskatāmu; pietiekami populārs ir Averiāna piemērs: iedomāsimies senu celtni uz Zemes no Bābeles uzplaukuma laikiem, ko veido dzīva, ierosināma un evolucionējoša sub­stance; tās arhitektonika plūstoši vijas cauri daudzām pārejas fāzēm, mūsu acu priekšā iegūstot vispirms grieķu, pēc tam romiešu celtniecības formas; tad kolonnas kļūst slai­das kā stiebri, spriešļotais pārsegums top vieglāks, izgaist, iemanto smailumu, arkas pāriet stāvās parabolās, beidzot stalti izliecas.

Šādi izveidojusies gotika sasniedz briedumu, noveco, pāriet vēlākajās formās, līdzšinējo kraujā kāpuma skarbumu, tiekšanos uz augšu nomaina neprātīgas auglības izvirdums, mūsu acu priekšā ar savu pārmērīgo greznību iz­plaukst baroks; ja šo secību turpināsim tālāk, mūsu mainīgo vienādojumu joprojām traktē­jot kā dzīvās esamības atsevišķus posmus, nonāksim galu galā līdz kosmiskā laikmeta arhitektūrai, reizē varbūt tuvojoties izpratnei, kas ir simetriāde.

Bet šis salīdzinājums, lai arī to attīstīja un bagātināja (starp citu, notika vizualizācijas mēģinājumi ar speciālu modeļu un filmas pa­līdzību), labākajā gadījumā paliek kaut kas bezspēcīgs, bet sliktākajā — tā ir izvairīša­nās, ja ne visparastākie meli, jo simetriādei nav nekā līdzīga uz Zemes …