SOLARIS

Pēkšņi sajutu Harej as skatienu. Noliku mē­ģeni uz galda tā, ka tā paripoja zem statīva ar stikliem, un, ar papēdi piebīdījis sev tuvāk augstu trijkāji, apsēdos. Pirmajā brīdī gribēju atteikties, bet sev par pārsteigumu sacīju:

—    Labi. Neliela apspriešanās? Labi! Tikpat kā nekā neesmu paveicis, bet varu runāt. Viens histoloģisks preparāts un pāris reak­ciju. Mikroreakciju. Palika iespaids, ka …

Līdz šim brīdim man nebija ne jausmas, ko lai stāstu. Piepeši manī it kā atvērās slūžas:

—    Viss normas robežās, bet tā ir komēdija. Maska. Savā ziņā tā ir superkopija: reprodu- cējums precīzāks par oriģinālu. Tas nozīmē, ka tur, kur cilvēkā mēs atduramies pret dis- krētības robežu, strukturālās dalāmības ro­bežu, šinī gadījumā, pateicoties subatomu struktūrai, ceļš ved tālāk!

—   Tūlīt. Tūlīt. Kā jūs to saprotat? — Sarto­riuss jautāja.

Snauts klusēja. Bet varbūt tas bija viņš, kas paātrināti elpoja klausulē? Hareja paskatījās uz manu pusi. Sapratu, ka uzbudinājumā pē­dējos vārdus esmu gandrīz vai izkliedzis. At­jēdzies, salīku uz sava neērtā ķeblīša un aiz­vēru acis. Kā to lai izsaka?

—   Mūsu ķermeņa vissīkākais konstruktī­vais elements ir atoms. Domāju, ka F būtnes uzbūvētas no vēl niecīgākām daļiņām nekā parastie atomi. Daudz niecīgākām…

—    No mežoņiem? … — Sartoriuss pateica priekšā. Viņš nemaz nebija pārsteigts.

—   Nē, ne no mežoņiem … Mežoņus varētu konstatēt. Atšķirtspēja šai aparatūrai — te pie manis, lejā — sasniedz desmit mīnus div­desmitajā pakāpē angstrēmu. Pareizi? Bet pat ar šādu palielinājumu nekas nav redzams. Tātad tie nav mežoni. Drīzāk laikam neitrīno.

—    Kā jūs to saprotat? Neitrīno sistēmas taču ir nestabilas …

—    Nezinu. Neesmu fiziķis. Iespējams, ka tos stabilizē kaut kāds spēka lauks. Neesmu šai lietā kompetents. Katrā ziņā, ja viss ir tā, kā stāstu, tad F būtnes sastāv no daļiņām, kas ir vismaz desmit tūkstoš reizes mazākas par atomiem. Bet tas nav viss! Ja šūnas un olbal­tuma molekulas būtu uzbūvētas tieši no šiem «mikroatomiem», tad mēs tās redzētu attiecīgi samazinātas. Un sarkanos asinsķermenīšus arī, un fermentus, visu, bet nekā tamlīdzīga nav. No tā izriet, ka visi olbaltumi, šūnas, šūnu kodoli ir tikai maska! īstā struktūra, kas atbildīga par «viesa» funkcionēšanu, slēpjas dziļāk.

—    Bet, Kelvin! — Snauts gandrīz ieklie­dzās.

Es šausmās apklusu. Pasacīju «viesis»? Jā, bet Hareja to nedzirdēja. Starp citu, viņa to nesaprastu. Ar roku balstīdama galvu, viņa skatījās pa logu, viņas smalkais, skaidrais profils iezīmējās uz purpursarkanas blāzmas fona. Klausule klusēja. Dzirdēju tikai tālus elpas vilcienus.

—    Kaut kas te ir, — Snauts nomurmināja.

—    Jā, iespējams, — Sartoriuss piebilda, — tikai mums jāpārvar viens šķērslis: okeāns nesastāv no šīm Kelvina hipotētiskajām daļi­ņām. Tas sastāv no parastajām.

—    Varbūt viņš spēj sintezēt arī tādas, — es piezīmēju.

Piepeši mani pārņēma apātija. Šī saruna ne­bija pat smieklīga. Tā bija nevajadzīga.

—    Bet tas izskaidrotu šo neparasto preto­šanās spēju, — Snauts nomurmināja. — Un reģenerācijas tempus. Varbūt pat enerģijas avots atrodas tur, dzelmē, viņām taču nav jāēd…

—    Ludzu vardu, — atsaucas Sartoriuss.

Es viņu necietu. Kaut jel viņš paliktu vis­maz savas samākslotās lomas ietvaros!

—    Es gribu pieskarties motivācijas jautā­jumiem. F būtņu rašanās motivācijai. Es jau­tātu tā: kas ir šī F būtne? Tā nav ne konkrētas personas kopija, ne arī pati persona, tā ir tikai materializēta projekcija no tā, ko par doto personu zina mūsu smadzenes.

Šī apzīmējuma trāpīgums mani pārsteidza. Šis Sartoriuss, kaut arī izraisīja manī antipā­tiju, tomēr nebija muļķis.

— Tas ir pareizi, — es iestarpināju. — Tas pat izskaidro, kāpēc ieradās tādas perso … būtnes un ne citādas. Tika izmantoti visspil­gtākie, visizolētākie atmiņas attēli, kaut gan nevienu no šiem attēliem, protams, nevar pil­nīgi norobežot, un «kopēšanas» procesā bija, varēja būt skartas citu attēlu paliekas, kas ga­dījuma pēc atradās blakus; lūk, tāpēc atnācē­jam brīžiem ir vairāk zināšanu, nekā varēja būt īstajai personai, kura tam jādublē …

—    Kelvin! — Snauts atkal iesaucās.

Mani pārsteidza, ka vienīgi viņš reaģēja uz maniem neuzmanīgajiem vārdiem. Sartoriuss, kā likās, no tiem nebaidījās. Vai tas nozīmētu, ka viņa «viesis» pēc dabas nav tik vērīgs kā Snauta «viesis»? Uz īsu brīdi iedomājos kaut kadu pundurveida kretīnu, kas mīt blakus mā­cītajam doktoram Sartoriusam.

—    Jā, mēs to ievērojām, — šai mirklī viņš atbildēja. — Tagad, kas attiecas uz F būtņu rašanās motivāciju … Pirmkārt, visai dabiska ir doma, ka ar mums tiek eksperimentēts. To­mēr tādā gadījumā tas būtu jānosauc par … sliktu eksperimentu. Ja mēs kaut ko pētām, tad no rezultātiem un vispirmām kārtām no kļūdām mācāmies un, pētījumus atkārtojot, izdarām labojumus … Šoreiz par to nevar būt ne runas. Tās pašas F būtnes rodas no jauna… nekoriģētas … bez papildu aizsar­dzības pret mūsu … mēģinājumiem atbrīvo­ties no tām …